vydabolss - svētceļojums

anxiety vs. excitement #ep56

Fri, 17 Apr 2026 06:41:00 +0000

Divi vārdi - anxiety un excitement - ir kā kokam divi gali. Gados, kamēr atveseļoju savu nervu sistēmu, instinktīvi biju iemācījusies no trauksmes atbrīvoties - izelpot, izkratīt, izkliegt (lai nebūtu jāaizēd vai jāaizdzer). Darīju visu, lai šo emociju dabūtu no ķermeņa ārā, lai tā tur neiestrēgst. Tagad, kad sevī jūtos stabila, trenēju savu nervu sistēmu ļauties trauksmei un to ieelpojot izbaudīt. Kad to piedzīvoju pirmo reizi, biju pārsteigta par alķīmisko procesu - trauksme dažu sekunžu laikā alķimizējās patiesi spēcīgā aizrautībā. Ieelpot trauksmi un to izbaudīt, nevis izelpojot censties no tās atbrīvoties - tāds uzstādījums pirmajā mirklī šķiet īstens vatafaks, taču ilgtermiņā tas ir ceļš uz patiesu brīvību.

Šobrīd teju katru dienu attopos trauksmē, sajūtot to lielumu, ko vēlos realizēt, taču nespējot ieraudzīt, kā tieši tam jānotiek. Jūtu, ka dvēsele netaisās padoties, tā neatlaiž, tas lielais vēlas tikt izradīts. Spiediens ir teju neizturams, katrs nākamais solis - knapi nojaušams. Ja ļaujos trauksmei, gribas pazust, bēgt vai haotiski proaktīvi aiziet tur nezin kur, atnest to nezin ko. Vienīgā izeja uz mieru sevī - ienirt trauksmes sajūtā un atcerēties aizrautību.

Eimen un namaste.

Ideāla #ep55

Sun, 12 Apr 2026 10:59:00 +0000

Nesen savai brīnišķīgajai pasaules draudzenei pajautāju, vai viņa savos retrītiskajos dzīves ceļos cauri Portugālēm, Kostarikām, Skotijām un citām brīnumzemēm ir satikusi kādu sievieti, kura būtu integrējusi sevī savas traumas un ēnas tā, ka dzīvē iemiesotu tikai visu to kolosālo, pēc kā mēs katra sevī un cita citā tiecamies? Vai dzīves realitātēs, kas norit aiz trejdeviņām zemēm un trejdeviņām jūrām, viņa ir sastapusi kādu ideālo? Šķita, ka apstiprinoša atbilde man iedotu tādu kā miera sajūtu - kaut kāda mistiska mana ideālā versija ir iespējama, ja vien es vēl mazliet pacentīšos.

- Nē, tādu neesmu satikusi, - viņa atbildēja.

Šajās dienās neatgriezeniskas "ahā!" atklāsmes līmenī un līdz kaulam esmu atskārtusi, ko sevī ietver būšana ideālai - ideālai vispirms jau sev. Visas filosofiskās klišejas atkāpjas vārda pieņemšana priekšā. Viss ir vnk ideāli.

Apmēram 10 000 dienas #ep54

Wed, 08 Apr 2026 10:51:00 +0000

Tā rupji parēķināju, ka pēc apmēram 10 000 dienām man būs par apmēram 30 gadiem vairāk nekā šodien. Apmēram tikpat daudz, cik šobrīd maniem vecākiem.

- Nu jau ir par traku, - šorīt mamma telefonsarunā noteica, mēģinot sabīdīt loģistiku, lai nokļūtu uz savu vienaudžu bērēm - divi vienā nedēļā. Pagājušā nedēļā - viens.

Kamēr atrodos savā šodienā, pazūd perspektīva, kas no vienas puses ir kolosāli - ja cilvēks katru dienu izdzīvo savu maģiskāko dzīves scenāriju, tad nafig perspektīvas. Taču es jūtu, ka manas dvēseles plāns ir tāds pusdarīts, tāpēc manā gadījumā perspektīva iedod pendeli pa pakaļu.

Ir kas tāds, ko man ir nenormāli bail uzsākt darīt, un nu jau šī sajūta ir eskalējusies tik tālu, ka ķermenis fiziski sāk sāpēt - kaut kas liels grib dzimt, taču es spiežu kājas kopā, jo nav ne jausmas, kas tieši tur grasās piedzimt un kā tam jādzimst. Kamēr domāju, ka to paveikšu kaut kādā mistiskā nākotnē, tikmēr vēl spēju elpot. Taču, kad tā līdz kaulam aptveru, ka nākotne ir diezgan konkrēti aprēķināms dienu skaits, kas jebkurā gadījumā nav lielāks par dažpadsmit tūkstošiem, elpot kļūst gandrīz neiespējami. Pat pofig tās dienas - kaut kas alkst tikt izradīts asap, līdzīgi kā lapas vienā naktī vienkārši izsprāgst no pumpura.

Esmu nolikusi sev obligāto minimālo 10 000 dienu programmu - katrā dienā ieraudzīt, sajust ko maģiski episku, kinematogrāfisku, ko tādu, kas padara šo dienu par manu vērtīgāko dienu uz planētas Zeme. Apmēram tā, kā nesen dzirdēju kādu meitenīti mammai sakām - šī ir mana jaunā vislabākā draudzene! Un tā par katru dienu, par katru dienu, par katru dienu.

Tam pārējam, kas no manis vēlas dzimt, dodu nevis kaut kādu mistisku laiku nākotnē, bet tuvākās dienas - lai dzemdību ceļos parādās paurītis, lai atpakaļceļa vairs nav. Tas pirmais neveiklais, taču pamatīgais brēciens, bērnam piedzimstot... uz to es eju. Uz savu Dziesmu, ar kuru te ierados.

Es esmu labs cilvēks #ep53

Tue, 07 Apr 2026 13:36:00 +0000

Tālajā 2012-tajā gadā ar sava dēla tēvu pēc laulības šķiršanas iznācām no notāres kabineta.

Kādu brīdi stāvējām uz ielas viens otram pretī un tad viņš mani noskūpstīja uz pieres.

- Par ko tas?

- Tu esi labs cilvēks.

Šodien mana nervu sistēma pastāstīja man, lūk, ko - mans iekšējais džadžeris kopš iesākumiem nav bijis gatavs atzīt, ka esmu labs cilvēks, nevienu mirkli nav ļāvis man šo sajūtu piemērīt. To, ka viena vai cita mana rīcība ir bijusi labestīga - tas jā, taču, ka es defoltā varētu būt labs cilvēks? Nūūū, nē. Ar visām šitām manām tumsām un universālo faktu, ka sieviete jau kopš aizlaikiem ir ne tikai dzīvības radītāja, bet arī spējīga aiz sevis atstāt izdegušus kūdras laukus - nav variantu būt labai. Kaut kāds iedzimtā grēka vatafaks. Līdz šai (baltai) dienai mans prāts un mana nervu sistēma šo pasaku ir uzcītīgi atbalstījuši - slikta meitene, slikta! Pāraudzināt! (Ja neļaujas pāraudzināšanai, tad nospļaudīt pie kauna staba, sadedzināt uz sārta, nomētāt ar akmeņiem, izraidīt no ciema!) Šī sajūta bija pārvilkusies pār mani kā otrā āda un mana nervu sistēma nospriegumā bija ar to savienojusies kā klavieru taustiņi ar stīgām.

Pēdējo pāris nedēļu laikā esmu bijusi trausla, ievainojama, raudulīga, mazliet sagurusi no nebeidzamās paļāvības performances un ceļa zem kājām. Šorīt iedomājos par katru, kurš šajās nedēļās ir pieskāries manai dzīvei - ar atbalsta, iedvesmas vai darīšanas enerģiju. Nevienam par savu iekšstāvokli nebildu ne vārda, vien vēroju, kā cilvēki man kaut ko uzraksta, pajautā, par kaut ko pasaka paldies, kaut ko piedāvā, un tad arī es kaut ko no savas puses piebilstu, pasakot, kā ir.

Šo nedēļu laikā kā caur palielināmo stiklu esmu ieraudzījusi, cik Dzīves mīlēta es esmu. Ikkatrs satiktais pret mani ir bijis tik niansēti laipns, iejūtīgs, dāsns. Turklāt tās ir gan draudzības, kas mani nav nometušas gadiem, lai kā man klātos un lai ko es darītu, gan arī jauniegūti paziņas, kuru dzīvē esmu ietrāpījusi vien epizodiski. Visapkārt mīļums, laipnība, iejūtība un atsaucība. Šodien pat veikala ELVI kasiere, neko neprasot, kases aparātā veikli noskenēja savu atlaižu karti, kamēr es norēķinājos par biezpienu, kuram bija paredzēta klienta kartes (kuras man nav) atlaide.

Pirms dažiem mirkļiem pateicībā apraudājos - mana nervu sistēma tik lielu līdzcilvēku labestības devu knapi spēja aptvert. Un tad no kādas draudzenes saņēmu ziņu, kur visa cita starpā viņa saka: "Tā tava labestība viekārši nav izmērāma - tāda milzīga, apskauj visu planētu." Vēl tagad te sēžot un šo rakstot jūtu, kā manī kaut kas krakšķ, kā sabrūk kaut kāda sevis paššaustīšanas sistēma, kaut kāds defoltās grēcinieces sindroms. Es un laba? Ko nu?

***

- Esmu labs cilvēks, - no rīta sevī kā mantru atkārtoju un jutu, kā nervu sistēma atslābst. Prāts klusē, tam nav ko teikt.

Episks* #ep52

Mon, 06 Apr 2026 11:34:00 +0000

Nesen biju iegājusi Pasaules latviešu mākslas centrā, kur visa cita starpā izšķirstīju leģendārā fotogrāfa Ulvja Alberta fotogrāmatas. Skatījos 80-tajos gados tapušajās fotogrāfijās un manī nolaidās vārds episks. Sajutu, cik ļoti savā dzīvē vēlos pieredzēt arvien vairāk maģiska episkuma.

Vienlaikus atcerējos, ka kaut kādā gadā vārds episks tika nominēts kā gada nevārds, jo bija kļuvis par aizstājējvārdu, līdz vienveidībai nonivelējot citu latviešu valodas īpašības vārdu nianses. Vārdi neaizmirsams, iespaidīgs, grandiozs, vērienīgs bija nonākuši uz izmiršanas robežas, jo viss bija kļuvis episks. Es protu vārdus, taču episks ir episks, pat ja tas ir episks... klusums vai episks miers, piemēram. Šis vārds manā domāšanā ir kļuvis teju par sinonīmu kinematogrāfiskai dzīves pieredzei.

Nākamajā dienā draudzene atsūtīja fotogrāfiju ar sevi un Araratu fonā. Tas bija nevis iespaidīgi, grandiozi vai vērienīgi, bet... episki. Tajā fotogrāfijā bija vesels vēstījums, kur kalna fokusētais plašums šķita kā neaptverama metafora fotogrāfijā esošās sievietes dzīvei.

Vakar biju ceļā uz Kurzemi un, jau braucot cauri galvaspilsētai, jutu, ka tūlīt, tūlīt piedzīvošu vienu no savas dzīves filmas iespaidīgākajām (lai neteiktu episkākajām) epizodēm. Pret vējstiklu sitās lietus lāses, logu tīrītājlāpstiņas švinkājās no vienas puses uz otru, slapjais, saules iekrāsotais asfalts un saules orgasma pārņemtās debesis... Kādu laiku atrados nevis savas dzīves loģistikā, bet apbrīnā ieplestām acīm pārvietojos pa Route 66 - pa savas dzīves kinematogrāfisku epizodi ar vēstījuma raksturu.

*Literatūrzinātnē: saistīts ar epiku, tai raksturīgs; tāds (daiļdarbs), kam ir vēstījuma raksturs.

Visibility #ep51

Fri, 03 Apr 2026 08:40:00 +0000

Who are you if you don't become the person you came here to be?

Šajās dienās, sadarbībā ar savu nervu sistēmu, esmu kāda mierpilna, rāma, nesteidzīga un trausla procesa izpētē. Pirms dažām dienām instagramā uztaisīju savu profilu. Pāris dienas stāvēju klusumā un vēroju - man nebija, ko teikt, man neko nevajadzēja, neko nemeklēju un nevienam neko nevajadzēja no manis. Taču pie sadaļas suggested friends mana nervu sistēma sarāvās. Kļūt redzamai nozīmē kļūt ievainojamai, vērtētai. Vēroju sevi, izstāvēju šim vējam cauri. Nervu sistēma atslāba, tā zina, ka var uz mani paļauties.

Man joprojām no instagram neko nevajag, nesperu nevienu aktīvu soli, lai kādu paraustītu vai sāktu pētīt pasauli. Man nav ilūziju. Šobrīd drīzāk savienoju pārtrūkušos vadiņus sevī.

Līdz kādam 2019. gadam būt redzamai man nešķita īpaši sarežģīti - apgrozījos kultūrtelpā un darīju visiem saprotamas un atzītas lietas - rakstīju scenārijus un tekstus, strādāju par pasniedzēju, kā asistente darbojos atpazīstamā dizaineru tandēmā. Taču spriedze manā nervu sistēmā eskalējās, kad vairs nespēju izlikties, ka esmu tikai tas. Manī jau kādu laiku bija notikuši metamorfozes procesi, kā rezultātā tikai tas bija kļuvis vien par plānu manis virskārtu. Katru savu publisko ierakstu biju sākusi sajust kā vardarbību pret pašas nervu sistēmu - izmisīgi centieni paust to, kāda esmu, ko jūtu, kā veidojos, vienlaikus izmisīgi baidoties tikt izraidīta vai nolinčota. Kādā brīdī sāku pašizraidīties, lai dotu sev drošu vietu metamorfozēm. Man nebija ne jausmas, ka tie būs trīs teju bezgalīgi gadi, kas šobrīd šķiet kā desmit.

Man nav ilūziju par soctīkliem, joprojām esmu pārliecināta, ka visas manas vērtīgās dzīves pieredzes nāk pretī pa ielu, atrod mani vai es nejauši uzskrienu tām virsū pati. Turklāt esmu dzirdējusi, ka soctīklus pārņemot mākslīgā intelekta mēris un šī vide drīz pašiznīcināšoties (es te runāju sevis sacerētos pārspīlējumos, protams). Instagramu šajās dienās uztveru kā nervu sistēmas treniņlaukumu - dodu sev telpu būt ārtelpā bez vajadzības gūt ārēju validāciju.

Foto: Man nekad nav bijis interesanti kaut kā radīšanai saukt talkā mākslīgo intelektu - vienmēr esmu caurredzējusi šo radījumu samudrīto plastmasas enerģiju, taču neesmu atradusies arī tā noliegumā. Mūsu pasaules vnk reti kad sagāja uz vienas lapas. Nesen kādam senam laikabiedram palūdzu, lai nosēdina mani pie Jushua Tree ar džipu fonā. Vienu varu pateikt droši - sapņu piemērīšana ir kļuvusi daudz vienkāršāka, haha.

Comeback #ep50

Wed, 01 Apr 2026 12:10:00 +0000

Viņi ir manas dvēseles mūziķi, tāpēc viņu atkalapvienošanos un atgriešanos uz skatuves uztveru kā savdabīgu savas dzīves metaforu. Viņu skanējums ir episks, nobriedis un juteklisks, taču vienlaikus vienkāršs, pazemīgs un trausls. Tāda ir arī viņu atgriešanās, kas ļauj man izjust kosmisku pateicību par to, ka esam laikabiedri.

Tāda ir arī mana atgriešanās cilvēkos. Vēroju, kā dzīve mani ved un ko tā piedāvā - tāda rāmi skaista manis augšāmcelšanās un notikšana. Apmēram nojaušu, kas ir šī spēles līmeņa aizraujošie izaicinājumi - to starpā noteikti ir vārds izturēt, taču tā vairs nav tā dramatiskā kaut kā izturēšana. Tas, kas šobrīd ienāk dienas kārtībā - izturēt to mirkli starp nervu sistēmas seno vēlmi paslēpties vai samazināties un dvēseles vēlmi piedzīvot episku pieredzi.

Manos dienas mirkļos notiek orgasmiski paisuma un bēguma viļņi tāpat kā Pacific K dziesmā skaņas. Vēroju sevi un man patīk tas, ko te pieredzu un jūtu.

#beautifulcomeback

Kļūdu neesot #ep49

Mon, 30 Mar 2026 06:44:00 +0000

Nezinu, kad tas sākās, varbūt pirms gada, varbūt mazliet senāk. Kādu dienu piefiksēju, ka arvien biežāk, mijiedarbojoties ar ārējās pasaules tekstiem, vienu vai otru vārdu pirmajā mirklī izlasu ne tā, kā tas uzrakstīts. Sekundes desmitdaļā aptveru, ka esmu izlasījusi kaut ko dīvainu, tāpēc atgriežos pie teksta vēlreiz, lai ieraudzītu sākotnējo, garlaicīgo, paredzamo. Katru tādu reizi piedzīvoju atklāsmi, ka ne tā izlasītais diezgan saskan ar kontekstu, kurā tajā brīdī atrodos. Piefiksēju, ka tajos mirkļos tekstu esmu pārlasījusies tādā kā defokusētas apziņas stāvoklī.

Šorīt darbojos ap telefonu, lai nosūtītu kādu fotogrāfiju. Notiek augšāmcelšanās, lūdzu uzgaidiet, kādā mirklī izlasu telefona ekrānā. Kāds sakars? Pārlasu tekstu ar fokusētu apziņu - notiek faila augšupielāde, lūdzu uzgaidiet. Nu jā, nav jau nepareizi - šobrīd piedzīvoju tādu savdabīgu augšāmcelšanos. Un tad acumirklī atceros arī to, ka tuvojas Lieldienu un Kristus augšāmcelšanās laiks, par ko šogad, dzīvojot ārpus laiktelpas kontroles, galīgi biju piemirsusi.

Tu kļūsti arvien vērtīgāka, beidzot mūsu tās dienas saraksti, kāda latgaliete man nesen uzrakstīja. Biju pārsteigta - kā viņa zina? (Tajās dienās sevī biju procesējusi savus visibility kodus, ieraugot savu pagātnes Curriculum Vitae kā holistisku, vērtīgu, teju mērķtiecīgi realizētu veselumu). Pārlasīju uzrakstīto. Ā, nē, izrādās, ka ir daudz garlaicīgāk - Tu kļūsti arvien vērīgāka.

Source Connection #ep48

Sun, 29 Mar 2026 10:34:00 +0000

Tas nav ezotēriski. Tas ir ķermeniski. Tīra jutība caur ķermeni. Kaut kā netverami liela klātbūtnes sajūta. Caurbūtnes sajūta. Tam nav vārda, un es nedzirdu, ka tam piemistu arī kāda skaņa. Absolūts klusums. Liels, plašs, mīlošas pārtelpas klusums.

Ir nakts. Atrodos tālu prom no tehnokrātiskajām frekvencēm. Vienīgā skaņa, ko dzirdu, ir mana elpa.

Tas nekad nav bijis ezotēriski - mana enerģijas jutība (un šis ir absolūti nelatvisks vārdu izkārtojums teikumā). Tas vienmēr ir bijis ķermeniski - saiknes jutība vai nu ir bijusi vai nav. Ir tik labi, kad ir.

Ir miers.

Connection detected #ep47

Sat, 28 Mar 2026 17:08:00 +0000

Ķermeņa inteliģencei piemīt kaut kāds netverams medžiks. Man bija vajadzīga mēnesi ilga galvaspilsētas trial and error epizožu sērija, lai pa īstam sāktu aptvert ķermeņa inteliģences intuitīvi praktisko potenciālu.

Vakar atkal biju galvaspilsētā, lai dotu sev iespēju nokalibrēt sava prāta, dvēseles un nervu sistēmas attiecības ar šo pilsētvidi, un vienlaikus būtu par kopradītāju SofarSounds Riga notikumam - būt klātesošai kādas pilsētvides telpas transformācijā, lai uz vienu vakaru palīdzētu radīt improvizētu skatuvi mūzikai. Šoreiz tas notika ar skatu uz Daugavas saulrietu. Maģiska notikšana.

Taču par manām attiecībām ar galvaspilsētu man vairs nav ilūziju - tā ir vieta, kur retu reizi ierasties uz mirkli, uz notikumu, uz ko paveicamu, uz īsu koprades pieredzi. Un viss. Šo saprotot nevis saskumu, bet atslābu pa visu kosmosa telpu. Ir labi zināt. Ir miers.

Fotogrāfijā: Kopā ar mega talantīgā saksofonista Toma Rudzinska saksofoniem.