Refleksija #8
14. oktobris, 2025 pl. 9:52
Bija laiks, kad mans mīļākais rakstnieks bija Čārlzs Bukovskis (tūlīt aiz Andras Neiburgas). Viņa grāmatu Post Office gadiem turēju uz pašizdomāta altāra, lai gan tā nebija nekas cits kā nožēlojamas dzērājdzīves nepretencioza slavināšana - alus sešpaka tur, blow job šur. Taču nevaru noliegt - Bukovskim ir bijis talants radīt pāris maģiski paradoksālus grāmatu nosaukumus - paradoksālus tāpēc, ka tie tik ļoti kontrastē ar grāmatas satvaru. The Most Beautiful Woman in Town ir kāda viņa stāsta un stāstu krājuma nosaukums, piemēram.Jau pāris dienas uz galda blakus grāmatām par muižām ir noparkojusies Bukovska dzejas grāmata. Satvars tas pats - alkohols un sievietes, kas diedelē pieskārienu drupačas.
Taču nosaukums man neļauj grāmatu aiznest atpakaļ uz plauktu. You Get So Alone at Times That it Just Makes Sense. Vientulības tēmu esmu šķetinājusi desmitgades garumā - pretojusies tai, bēgusi no tās, pazaudējusies mīlestības drupaču diedelēšanā, lai tikai nejustu, cik ļoti cilvēkvientulība spēj sāpēt.
Te nu es esmu - sēžu pie dziedinošākā grāmatas virsraksta pasaulē. Kad šo pāris gadu laikā esmu ļāvusies ieiet vientulībā tik dziļi, ka tas sāp gandrīz fiziski, esmu attapusies to caurgājusi. Vientulība ir bijusi vien ilūzija.
