anxiety vs. excitement #ep56

Divi vārdi - anxiety un excitement - ir kā kokam divi gali. Gados, kamēr atveseļoju savu nervu sistēmu, instinktīvi biju iemācījusies no trauksmes atbrīvoties - izelpot, izkratīt, izkliegt (lai nebūtu jāaizēd vai jāaizdzer). Darīju visu, lai šo emociju dabūtu no ķermeņa ārā, lai tā tur neiestrēgst. Tagad, kad sevī jūtos stabila, trenēju savu nervu sistēmu ļauties trauksmei un to ieelpojot izbaudīt. Kad to piedzīvoju pirmo reizi, biju pārsteigta par alķīmisko procesu - trauksme dažu sekunžu laikā alķimizējās patiesi spēcīgā aizrautībā. Ieelpot trauksmi un to izbaudīt, nevis izelpojot censties no tās atbrīvoties - tāds uzstādījums pirmajā mirklī šķiet īstens vatafaks, taču ilgtermiņā tas ir ceļš uz patiesu brīvību.

Šobrīd teju katru dienu attopos trauksmē, sajūtot to lielumu, ko vēlos realizēt, taču nespējot ieraudzīt, kā tieši tam jānotiek. Jūtu, ka dvēsele netaisās padoties, tā neatlaiž, tas lielais vēlas tikt izradīts. Spiediens ir teju neizturams, katrs nākamais solis - knapi nojaušams. Ja ļaujos trauksmei, gribas pazust, bēgt vai haotiski proaktīvi aiziet tur nezin kur, atnest to nezin ko. Vienīgā izeja uz mieru sevī - ienirt trauksmes sajūtā un atcerēties aizrautību.

Eimen un namaste.

Ideāla #ep55

Nesen savai brīnišķīgajai pasaules draudzenei pajautāju, vai viņa savos retrītiskajos dzīves ceļos cauri Portugālēm, Kostarikām, Skotijām un citām brīnumzemēm ir satikusi kādu sievieti, kura būtu integrējusi sevī savas traumas un ēnas tā, ka dzīvē iemiesotu tikai visu to kolosālo, pēc kā mēs katra sevī un cita citā tiecamies? Vai dzīves realitātēs, kas norit aiz trejdeviņām zemēm un trejdeviņām jūrām, viņa ir sastapusi kādu ideālo? Šķita, ka apstiprinoša atbilde man iedotu tādu kā miera sajūtu - kaut kāda mistiska mana ideālā versija ir iespējama, ja vien es vēl mazliet pacentīšos. 

- Nē, tādu neesmu satikusi, - viņa atbildēja. 

Šajās dienās neatgriezeniskas "ahā!" atklāsmes līmenī un līdz kaulam esmu atskārtusi, ko sevī ietver būšana ideālai - ideālai vispirms jau sev. Visas filosofiskās klišejas atkāpjas vārda pieņemšana priekšā. Viss ir vnk ideāli.

Apmēram 10 000 dienas #ep54

Tā rupji parēķināju, ka pēc apmēram 10 000 dienām man būs par apmēram 30 gadiem vairāk nekā šodien. Apmēram tikpat daudz, cik šobrīd maniem vecākiem. 

- Nu jau ir par traku, - šorīt mamma telefonsarunā noteica, mēģinot sabīdīt loģistiku, lai nokļūtu uz savu vienaudžu bērēm - divi vienā nedēļā. Pagājušā nedēļā - viens. 

Kamēr atrodos savā šodienā, pazūd perspektīva, kas no vienas puses ir kolosāli - ja cilvēks katru dienu izdzīvo savu maģiskāko dzīves scenāriju, tad nafig perspektīvas. Taču es jūtu, ka manas dvēseles plāns ir tāds pusdarīts, tāpēc manā gadījumā perspektīva iedod pendeli pa pakaļu. 

Ir kas tāds, ko man ir nenormāli bail uzsākt darīt, un nu jau šī sajūta ir eskalējusies tik tālu, ka ķermenis fiziski sāk sāpēt - kaut kas liels grib dzimt, taču es spiežu kājas kopā, jo nav ne jausmas, kas tieši tur grasās piedzimt un kā tam jādzimst. Kamēr domāju, ka to paveikšu kaut kādā mistiskā nākotnē, tikmēr vēl spēju elpot. Taču, kad tā līdz kaulam aptveru, ka nākotne ir diezgan konkrēti aprēķināms dienu skaits, kas jebkurā gadījumā nav lielāks par dažpadsmit tūkstošiem, elpot kļūst gandrīz neiespējami. Pat pofig tās dienas - kaut kas alkst tikt izradīts asap, līdzīgi kā lapas vienā naktī vienkārši izsprāgst no pumpura. 

Esmu nolikusi sev obligāto minimālo 10 000 dienu programmu - katrā dienā ieraudzīt, sajust ko maģiski episku, kinematogrāfisku, ko tādu, kas padara šo dienu par manu vērtīgāko dienu uz planētas Zeme. Apmēram tā, kā nesen dzirdēju kādu meitenīti mammai sakām - šī ir mana jaunā vislabākā draudzene! Un tā par katru dienu, par katru dienu, par katru dienu.

Tam pārējam, kas no manis vēlas dzimt, dodu nevis kaut kādu mistisku laiku nākotnē, bet tuvākās dienas - lai dzemdību ceļos parādās paurītis, lai atpakaļceļa vairs nav. Tas pirmais neveiklais, taču pamatīgais brēciens, bērnam piedzimstot... uz to es eju. Uz savu Dziesmu, ar kuru te ierados.

Es esmu labs cilvēks #ep53

Tālajā 2012-tajā gadā ar sava dēla tēvu pēc laulības šķiršanas iznācām no notāres kabineta. 

Kādu brīdi stāvējām uz ielas viens otram pretī un tad viņš mani noskūpstīja uz pieres.

- Par ko tas?

- Tu esi labs cilvēks.

Šodien mana nervu sistēma pastāstīja man, lūk, ko - mans iekšējais džadžeris kopš iesākumiem nav bijis gatavs atzīt, ka esmu labs cilvēks, nevienu mirkli nav ļāvis man šo sajūtu piemērīt. To, ka viena vai cita mana rīcība ir bijusi labestīga - tas jā, taču, ka es defoltā varētu būt labs cilvēks? Nūūū, nē. Ar visām šitām manām tumsām un universālo faktu, ka sieviete jau kopš aizlaikiem ir ne tikai dzīvības radītāja, bet arī spējīga aiz sevis atstāt izdegušus kūdras laukus - nav variantu būt labai. Kaut kāds iedzimtā grēka vatafaks. Līdz šai (baltai) dienai mans prāts un mana nervu sistēma šo pasaku ir uzcītīgi atbalstījuši - slikta meitene, slikta! Pāraudzināt! (Ja neļaujas pāraudzināšanai, tad nospļaudīt pie kauna staba, sadedzināt uz sārta, nomētāt ar akmeņiem, izraidīt no ciema!) Šī sajūta bija pārvilkusies pār mani kā otrā āda un mana nervu sistēma nospriegumā bija ar to savienojusies kā klavieru taustiņi ar stīgām.

Pēdējo pāris nedēļu laikā esmu bijusi trausla, ievainojama, raudulīga, mazliet sagurusi no nebeidzamās paļāvības performances un ceļa zem kājām. Šorīt iedomājos par katru, kurš šajās nedēļās ir pieskāries manai dzīvei - ar atbalsta, iedvesmas vai darīšanas enerģiju. Nevienam par savu iekšstāvokli nebildu ne vārda, vien vēroju, kā cilvēki man kaut ko uzraksta, pajautā, par kaut ko pasaka paldies, kaut ko piedāvā, un tad arī es kaut ko no savas puses piebilstu, pasakot, kā ir. 

Šo nedēļu laikā kā caur palielināmo stiklu esmu ieraudzījusi, cik Dzīves mīlēta es esmu. Ikkatrs satiktais pret mani ir bijis tik niansēti laipns, iejūtīgs, dāsns. Turklāt tās ir gan draudzības, kas mani nav nometušas gadiem, lai kā man klātos un lai ko es darītu, gan arī jauniegūti paziņas, kuru dzīvē esmu ietrāpījusi vien epizodiski. Visapkārt mīļums, laipnība, iejūtība un atsaucība. Šodien pat veikala ELVI kasiere, neko neprasot, kases aparātā veikli noskenēja savu atlaižu karti, kamēr es norēķinājos par biezpienu, kuram bija paredzēta klienta kartes (kuras man nav) atlaide. 

Pirms dažiem mirkļiem pateicībā apraudājos - mana nervu sistēma tik lielu līdzcilvēku labestības devu knapi spēja aptvert. Un tad no kādas draudzenes saņēmu ziņu, kur visa cita starpā viņa saka: "Tā tava labestība viekārši nav izmērāma - tāda milzīga, apskauj visu planētu." Vēl tagad te sēžot un šo rakstot jūtu, kā manī kaut kas krakšķ, kā sabrūk kaut kāda sevis paššaustīšanas sistēma, kaut kāds defoltās grēcinieces sindroms. Es un laba? Ko nu? 

***

- Esmu labs cilvēks, - no rīta sevī kā mantru atkārtoju un jutu, kā nervu sistēma atslābst. Prāts klusē, tam nav ko teikt.

Episks* #ep52

Nesen biju iegājusi Pasaules latviešu mākslas centrā, kur visa cita starpā izšķirstīju leģendārā fotogrāfa Ulvja Alberta fotogrāmatas. Skatījos 80-tajos gados tapušajās fotogrāfijās un manī nolaidās vārds episks. Sajutu, cik ļoti savā dzīvē vēlos pieredzēt arvien vairāk maģiska episkuma.

Vienlaikus atcerējos, ka kaut kādā gadā vārds episks tika nominēts kā gada nevārds, jo bija kļuvis par aizstājējvārdu, līdz vienveidībai nonivelējot citu latviešu valodas īpašības vārdu nianses. Vārdi neaizmirsams, iespaidīgs, grandiozs, vērienīgs bija nonākuši uz izmiršanas robežas, jo viss bija kļuvis episks. Es protu vārdus, taču episks ir episks, pat ja tas ir episks... klusums vai episks miers, piemēram. Šis vārds manā domāšanā ir kļuvis teju par sinonīmu kinematogrāfiskai dzīves pieredzei. 

Nākamajā dienā draudzene atsūtīja fotogrāfiju ar sevi un Araratu fonā. Tas bija nevis iespaidīgi, grandiozi vai vērienīgi, bet... episki. Tajā fotogrāfijā bija vesels vēstījums, kur kalna fokusētais plašums šķita kā neaptverama metafora fotogrāfijā esošās sievietes dzīvei. 

Vakar biju ceļā uz Kurzemi un, jau braucot cauri galvaspilsētai, jutu, ka tūlīt, tūlīt piedzīvošu vienu no savas dzīves filmas iespaidīgākajām (lai neteiktu episkākajām) epizodēm. Pret vējstiklu sitās lietus lāses, logu tīrītājlāpstiņas švinkājās no vienas puses uz otru, slapjais, saules iekrāsotais asfalts un saules orgasma pārņemtās debesis... Kādu laiku atrados nevis savas dzīves loģistikā, bet apbrīnā ieplestām acīm pārvietojos pa Route 66 - pa savas dzīves kinematogrāfisku epizodi ar vēstījuma raksturu.

*Literatūrzinātnē: saistīts ar epiku, tai raksturīgs; tāds (daiļdarbs), kam ir vēstījuma raksturs.

Visibility #ep51

Šajās dienās, sadarbībā ar savu nervu sistēmu, esmu kāda mierpilna, rāma, nesteidzīga un trausla procesa izpētē. Pirms dažām dienām instagramā uztaisīju savu profilu. Pāris dienas stāvēju klusumā un vēroju - man nebija, ko teikt, man neko nevajadzēja, neko nemeklēju un nevienam neko nevajadzēja no manis. Taču pie sadaļas suggested friends mana nervu sistēma sarāvās. Kļūt redzamai nozīmē kļūt ievainojamai, vērtētai. Vēroju sevi, izstāvēju šim vējam cauri. Nervu sistēma atslāba, tā zina, ka var uz mani paļauties.

Man joprojām no instagram neko nevajag, nesperu nevienu aktīvu soli, lai kādu paraustītu vai sāktu pētīt pasauli. Man nav ilūziju. Šobrīd drīzāk savienoju pārtrūkušos vadiņus sevī. 

Līdz kādam 2019. gadam būt redzamai man nešķita īpaši sarežģīti - apgrozījos kultūrtelpā un darīju visiem saprotamas un atzītas lietas - rakstīju scenārijus un tekstus, strādāju par pasniedzēju, kā asistente darbojos atpazīstamā dizaineru tandēmā. Taču spriedze manā nervu sistēmā eskalējās, kad vairs nespēju izlikties, ka esmu tikai tas. Manī jau kādu laiku bija notikuši metamorfozes procesi, kā rezultātā tikai tas bija kļuvis vien par plānu manis virskārtu. Katru savu publisko ierakstu biju sākusi sajust kā vardarbību pret pašas nervu sistēmu - izmisīgi centieni paust to, kāda esmu, ko jūtu, kā veidojos, vienlaikus izmisīgi baidoties tikt izraidīta vai nolinčota. Kādā brīdī sāku pašizraidīties, lai dotu sev drošu vietu metamorfozēm. Man nebija ne jausmas, ka tie būs trīs teju bezgalīgi gadi, kas šobrīd šķiet kā desmit.

Man nav ilūziju par soctīkliem, joprojām esmu pārliecināta, ka visas manas vērtīgās dzīves pieredzes nāk pretī pa ielu, atrod mani vai es nejauši uzskrienu tām virsū pati. Turklāt esmu dzirdējusi, ka soctīklus pārņemot mākslīgā intelekta mēris un šī vide drīz pašiznīcināšoties (es te runāju sevis sacerētos pārspīlējumos, protams). Instagramu šajās dienās uztveru kā nervu sistēmas treniņlaukumu - dodu sev telpu būt ārtelpā bez vajadzības gūt ārēju validāciju. 

Comeback #ep50

Viņi ir manas dvēseles mūziķi, tāpēc viņu atkalapvienošanos un atgriešanos uz skatuves uztveru kā savdabīgu savas dzīves metaforu. Viņu skanējums ir episks, nobriedis un juteklisks, taču vienlaikus vienkāršs, pazemīgs un trausls. Tāda ir arī viņu atgriešanās, kas ļauj man izjust kosmisku pateicību par to, ka esam laikabiedri.

Tāda ir arī mana atgriešanās cilvēkos. Vēroju, kā dzīve mani ved un ko tā piedāvā - tāda rāmi skaista manis augšāmcelšanās un notikšana. Apmēram nojaušu, kas ir šī spēles līmeņa aizraujošie izaicinājumi - to starpā noteikti ir vārds izturēt, taču tā vairs nav tā dramatiskā kaut kā izturēšana. Tas, kas šobrīd ienāk dienas kārtībā - izturēt to mirkli starp nervu sistēmas seno vēlmi paslēpties vai samazināties un dvēseles vēlmi piedzīvot episku pieredzi. 

Manos dienas mirkļos notiek orgasmiski paisuma un bēguma viļņi tāpat kā Pacific K dziesmā skaņas. Vēroju sevi un man patīk tas, ko te pieredzu un jūtu.

#beautifulcomeback

Kļūdu neesot #ep49

Nezinu, kad tas sākās, varbūt pirms gada, varbūt mazliet senāk. Kādu dienu piefiksēju, ka arvien biežāk, mijiedarbojoties ar ārējās pasaules tekstiem, vienu vai otru vārdu pirmajā mirklī izlasu ne tā, kā tas uzrakstīts. Sekundes desmitdaļā aptveru, ka esmu izlasījusi kaut ko dīvainu, tāpēc atgriežos pie teksta vēlreiz, lai ieraudzītu sākotnējo, garlaicīgo, paredzamo. Katru tādu reizi piedzīvoju atklāsmi, ka ne tā izlasītais diezgan saskan ar kontekstu, kurā tajā brīdī atrodos. Piefiksēju, ka tajos mirkļos tekstu esmu pārlasījusies tādā kā defokusētas apziņas stāvoklī. 

Šorīt darbojos ap telefonu, lai nosūtītu kādu fotogrāfiju. Notiek augšāmcelšanās, lūdzu uzgaidiet, kādā mirklī izlasu telefona ekrānā. Kāds sakars? Pārlasu tekstu ar fokusētu apziņu - notiek faila augšupielāde, lūdzu uzgaidiet. Nu jā, nav jau nepareizi - šobrīd piedzīvoju tādu savdabīgu augšāmcelšanos. Un tad acumirklī atceros arī to, ka tuvojas Lieldienu un Kristus augšāmcelšanās laiks, par ko šogad, dzīvojot ārpus laiktelpas kontroles, galīgi biju piemirsusi.

Tu kļūsti arvien vērtīgāka, beidzot mūsu tās dienas saraksti, kāda latgaliete man nesen uzrakstīja. Biju pārsteigta - kā viņa zina? (Tajās dienās sevī biju procesējusi savus visibility kodus, ieraugot savu pagātnes Curriculum Vitae kā holistisku, vērtīgu, teju mērķtiecīgi realizētu veselumu). Pārlasīju uzrakstīto. Ā, nē, izrādās, ka ir daudz garlaicīgāk - Tu kļūsti arvien vērīgāka.

Source Connection #ep48

Tas nav ezotēriski. Tas ir ķermeniski. Tīra jutība caur ķermeni. Kaut kā netverami liela klātbūtnes sajūta. Caurbūtnes sajūta. Tam nav vārda, un es nedzirdu, ka tam piemistu arī kāda skaņa. Absolūts klusums. Liels, plašs, mīlošas pārtelpas klusums.

Ir nakts. Atrodos tālu prom no tehnokrātiskajām frekvencēm. Vienīgā skaņa, ko dzirdu, ir mana elpa. 

Tas nekad nav bijis ezotēriski - mana enerģijas jutība (un šis ir absolūti nelatvisks vārdu izkārtojums teikumā). Tas vienmēr ir bijis ķermeniski - saiknes jutība vai nu ir bijusi vai nav. Ir tik labi, kad ir. 

Ir miers.

Connection detected #ep47

Ķermeņa inteliģencei piemīt kaut kāds netverams medžiks. Man bija vajadzīga mēnesi ilga galvaspilsētas trial and error epizožu sērija, lai pa īstam sāktu aptvert ķermeņa inteliģences intuitīvi praktisko potenciālu. 

Vakar atkal biju galvaspilsētā, lai dotu sev iespēju nokalibrēt sava prāta, dvēseles un nervu sistēmas attiecības ar šo pilsētvidi, un vienlaikus būtu par kopradītāju SofarSounds Riga notikumam - būt klātesošai kādas pilsētvides telpas transformācijā, lai uz vienu vakaru palīdzētu radīt improvizētu skatuvi mūzikai. Šoreiz tas notika ar skatu uz Daugavas saulrietu. Maģiska notikšana. 

Taču par manām attiecībām ar galvaspilsētu man vairs nav ilūziju - tā ir vieta, kur retu reizi ierasties uz mirkli, uz notikumu, uz ko paveicamu, uz īsu koprades pieredzi. Un viss. Šo saprotot nevis saskumu, bet atslābu pa visu kosmosa telpu. Ir labi zināt. Ir miers.

Fotogrāfijā: Kopā ar mega talantīgā saksofonista Toma Rudzinska saksofoniem.

Telpu piemērītāja #ep46

Kāda piemēra kleitas, kāda - vīriešus, kāda - telpas. Kāda nu kurai katrā brīdī aktualitāte. Tā pēdējā esmu es. Pat atsevišķu sadaļu šajā vietnē izveidoju, cik ļoti garšīgi tas šķiet. Telpu gravitācija. 

Sapņu komanda strādā #ep45

Šorīt atcerējos kādu epizodi - vienu no daudzajām un vienlaikus vienu no spilgtākajām - kur skaidri ieraudzīju, ka, tiklīdz izsaku spēcīgu nodomu un savās vēlmēs neļurkājos, mans drīmtīms sāk rīkoties. Turklāt, kamēr viņi rukā, man NEKAS NAV JĀDARA kā tikai jābūt tai, kas patiesi esmu. Šo ezotērisko frāzi mans prāts joprojām uztver kā sava pašsvarīguma pazemojumu - kā tas ir, nekas nav jādara, kas tu čok-čok?

2018. gadā mans dēls sāka iet Rīgas Hanzas vidusskolas 5. klasē. Jau pāris gadus biju vērojusi viņa kluso nolemtības sajūtu, kad viņš rīta tumsiņās izgāja pa durvīm, lai dotos uz skolu. Kad tā gada 1. septembrī mani draugi un paziņas Feisbukā publicēja fotogrāfijas ar saviem lolojumiem, kuri turēja rokā dažāda kalibra puķu pušķus, es savā profilā ierakstīju vienu mazliet paplašinātu teikumu - Dodu sev gadu, lai savam dēlam atrastu skolu, uz kuru viņš ietu ar prieku. Toreiz biju gatava pārcelties jebkur - kaut uz citu valsti. Lieki teikt, ka tas bija viss, ko izdarīju - skaļi izteicu vēlmi un sajutu gatavību. Man nebija ne jausmas, uz kuru pusi triekties, lai dēlam atrastu labāko iespējamo pieredzi, līdz ar to man pietika prāta nekur netriekties. 

Tas bija 2019. gada marta sākums. Gāju pa Miera ielu, man zvanīja telefons. Kāda mana paziņa toreizējai Cēsu Jaunās skolas direktorei bija mani ieteikusi kā cilvēku, kurš varētu mācīt angļu valodu skolēniem ar ļoti labām angļu valodas prasmēm. Šī telefona saruna bija īsa. Pavaicāju, vai manam dēlam šajā skolā atradīsies vieta - ja jā, esmu gatava. Toreiz šīs skolas un pirmskolas dēļ no Rīgas uz Cēsīm pārcēlās daudz jaunu ģimeņu, un katrā klasē uzņēma tikai 12 skolēnus. Mana dēla potenciālajā klasē tieši viena vieta bija brīva un jau pēc pāris nedēļām mēs devāmies iepazīties ar skolu. Parunāju ar dēla tēvu, un 1. septembrī mans dēls uzsāka mācības Cēsu Jaunās skolas 6. klasē, turklāt es biju viņa kolosālā angļu valodas skolotāja. Dodu sev gadu, lai dēlam atrastu skolu, uz kuru viņš dotos ar prieku bija noticis. Brīdī, kad es šo nodomu izteicu, mana potenciālā vieta vēl nebija gatava - vajadzēja dažus mēnešus, lai skolas vecāki un vadība nolemtu, ka būtu forši klases sadalīt pa zināšanu līmeņiem. Tādējādi tika radīta vieta, kur man ierasties un kur kādam bija jāsper solis, lai ar mani sazinātos. Man atlika tikai atbildēt uz telefona zvanu, ierasties uz tikšanos un pieņemt lēmumu (ap pēdējo čakarējos vismaz mēnesi, jo nespēju noticēt, ka tas viss bija noticis tieši tik vienkārši).

Līdzīgā vienkāršībā atradu dēlam dzīvokli laikā, kad viņš bija nolēmis turpināt mācīties vidusskolā turpat Cēsīs - skaidri nolēmu, ka dodu sev septembri, lai atrastu dzīvokli, turklāt sevī noformulēju, ka vēlos, lai jaunietim ir forša pieredze - smuks dzīvoklis smukā vietā, lai viņš var satikt foršus cilvēkus, gūt foršas pieredzes un lai varam šo vietu atļauties. Pagāja tieši viens mēnesis. Nu jau trešo gadu Cēsu vecpilsēta vienam jaunietim ir jaukākā vieta, kur piedzīvot Cēsis - piecu minūšu gājiens līdz skolai, pāris minūšu gājiens līdz Malai, līdz vilciena stacijai un autoostai, līdz picērijai, līdz jebkam. Vārdu vienkāršība gan es nomainītu - pats process bija mani centieni noturēties uz robežas starp ticību un izmisumu, jo tas nelikās reāli, turklāt mums katru rītu mēneša garumā nācās mērot 40 km attālu ceļu uz Cēsīm, lielāko daļu tajā laikā nopelnītās naudas tādējādi notriecot degvielā. Gaidot beidzamies dēla stundas, sēdēju mašīnā un tur rakstīju televīzijai nododamos scenārijus. Fck (pardom my French), nebūt ne vienkārši, taču dēla nākamā dzīvesvieta atnāca manis noliktajā termiņā un pārspēja manis iedomātos kritērijus.

Šo gadu laikā, kamēr nevarēju saprast, kas man jādara, kur man jābūt, kur vēlos dzīvot, intuitīvi jutu, ka mana vieta vēl nav atbrīvojusies vai radīta. Es pavisam skaidri zināju - ja apjaustu, kur vēlos būt, KUR MAN IR PAREDZĒTS BŪT, es tur jau sen būtu. 

Tāpēc jā... pēc vairāk nekā 3 gadu pilnīgas miglas jūtos patiesi laimīga. Ne tāpēc, ka šobrīd stāvētu savas sapņu vietas vidū un darītu to, pēc kā vienmēr esmu ilgojusies, bet tāpēc, ka savu vietu un nodarbi beidzot jūtu pirkstu galos, pat ja joprojām nezinu, kur šī vieta ir un ko tieši tur daru. Taču es jūtu/redzu fragmentus, un man tas nozīmē to pašu, ko kādai saņemt ilgi gaidītu bildinājumu no mīļotā vīrieša. Manu neizmērojamo, mierpilno laimes un pateicības sajūtu varētu saprast tikai tas, kurš ilgstoši ir atradies līdzīgā liminālajā starptelpā.

Arī šobrīd es atrodos uz saviem pāris koferiem - tāpat kā pēdējos trīs gadus - jebkurā acumirklī gatava pārcelties uz savām mājām, kad tās no maniem pirkstu galdiem materializēsies realitātē. Man nav ne jausmas, kā tam ir jānotiek, taču mani pieredžu blūprinti dod man ticību un paļāvību, ka Dieva komanda strādā diennaktīm, lai man saorganizētu to, ko esmu nākusi uz Zemes pieredzēt. 

P.S. Visrēcīgākais no maniem pieredžu stāstiem ir stāsts par to, kā mans drīmtīms gadus piecus noņēmās, lai dabūtu Artūru Ķirpu pieklauvējam (kopā ar maniem draugiem Sebastianu un Jasmīnu) pie manas mājas loga, lai pasauktu ārā spēlēties. Man bija skaidrs, ka es netriekšos pa pasauli, viņu (kā speciālistu) meklēdama. Ja viņam ir lemts manā dzīvē notikt, viņš notiks, turklāt kā Draugs, kā forša dzīves pieredze, nevis big deal specialist.

- Kas tu gaidi, kad viņš tev pie loga pieklauvēs? - atceros kādu draudzeni sakām pāris mēnešus pirms Artūru satiku.

- Jā.

Tam vajadzēja piecus gadus, lai to kalambūru šitā savērptu - lai tas klauvējiens pie loga notiktu, taču viņi to izdarīja. Drīmtīms ir reāls Dream Team, ka jums saka.

Foto: Laura Lukeviča

Dream Team #ep44

Pirms apmēram nedēļas man nācās uzrakstīt savu Curriculum Vitae no nulles. Pagājušā gada janvārī izlidināju to datora misenītē un nolēmu, ka vsjo. Un nu dzīve interesantā veidā palūdza man vēlreiz atskatīties uz savu līdz šim noieto izglītības un darbošanās pieredzes ceļu. Tas bija trīs dienu intensīvs iekšdarbs - nevis tāpēc, ka CV būtu bezgalīgs un ne tāpēc, ka man būtu radušās grūtības atcerēties gada skaitļus. Intensitāte slēpās lielās bildes savilkšanā - kāpēc kaut ko esmu darījusi, kā viens ir ietekmējis citu un ko es ar to visu sev esmu gribējusi pateikt. Izskatās, ka tas ir bijis apzināts Dzīves triks - tāda kā manis piespiešana salīgt ar savām pagātnes izvēlēm un paskatīties uz tām ar citas enerģijas acīm. Man pašai mans Curriculum Vitae vienmēr bija šķitis kā atsevišķi, lineāri centieni virzīties kaut kur kaut kādā zigzagā, tagad ieraugu, ka pat CV atspoguļo manu mērķtiecīgu iešanu uz to, kurp eju, pat ja lielā bilde joprojām neatsedzas. Vien zinu, ka tas, ko jūtu savos pirkstu galos, ir visu manu iepriekšējo pieredžu brīnišķīgs kombo. Pieci vienā. Cilvēkdizaina speciālistiem patiktu - nu ja, manifestējošais ģenerators tak!

Lai gan lielāko daļu savas radošās pieredzes esmu realizējusi kā ēna, ēnrakstītāja, atbalstošs vai kādu sīkumu pienesošs fons (asistente), citu laikabiedru tekstuālo ambīciju talantīga uzfrišinātāja (redaktore), aptveru, ka tas viss ir noticis Dream Team ietvaros - esmu bijusi klātesoša projektos, kur katrs, pirmkārt, ir bijis vislabākais tajā, ko dara, un to ir darījis ar augstu atbildības sajūtu, vai vismaz ar aizrautību... vai vismaz ar spēcīgu vilkmi to izdarīt.

Pēdējo pāris gadu laikā arvien intensīvāk sevī sajūtu kušņājamies alksmi pieredzēt pašai savu sapņu realizēšanas Dream Team. Kaut kādā vīzijā redzu dažus savus talantīgos draugus kustamies manā radošajā laiktelpā. Grāmatas Savējām pieredze ir bijis kā blūprints - cilvēki uz kādu brīdī savienojās, lai realizētu manu kluso sapni, turklāt man tiešām nekas cits nebija jādara, kā vien jātiek galā ar saviem tekstiem. Talantīgais Dream Team izdarīja pārējo. Vēl viens mīļš blūprintiņš ir pati pirmā Tutas Lietu sēriju filmēšana, kur sēdēju un skatījos, kā tas, ko scenārijā biju sacerējusi uz papīra, talantīgu laikabiedru izpildījumā tika ielikts scenogrāfijā un nofilmēts manā acu priekšā. 

Taču realitātē manā Dream Team pašreiz darbojas vien Dievs, James Blake un Mc.gee. Un es te pat nesmejos. Tie pēdējie divi mana Dream Team ietvaros ir mani iedvesmas badiji. 

Mana pēdējā laika aktualitāte - savos pirkstu galos jūtu palielu, baltu, tukšu telpu - tā ir mazliet ārpus pilsētas, taču vienlaikus kaut kur turpat. Jūtu, ka kaut kur ārpusē vai tālumā ir cilvēki, daba. Man nav ne jausmas, kurā vietā šī telpa atrodas, taču, līdzīgi kā ar skolu, kuru pirms gadiem septiņiem meklēju savam dēlam (un atradu Cēsīs), arī šobrīd esmu gatava pārcelties jebkur pasaulē, kur tāda telpa mani gaida.

Sludinājums: Dod ziņu, ja zini, kur atrodas paliela, balta, tukša telpa - tā, visticamāk, ir manējā. 

Connection #ep43

Līdz vilcienam vēl minūtes piecpadsmit, piesēžu uz perona soliņa un pieveru acis. Kad tās atveru, ap mani ir saradušies ļaudis - visiem skatieni nolaisti telefona ekrānos Sajūtu nervu sistēmas signalizēto pazīstamo fight or flight sajūtu - dīvaine, atšķirīga. Pieveru acis.

Iekāpju vilcienā un apsēžos blakus vīrietim, kura skatiens ir nolaists telefona ekrānā. Pēc mirkļa apjaušu, ka visu apkārt sēdošo skatieni ir nolaisti ekrānos, izņemot sievieti, kura sarunājas pa telefonu un skatās ārā pa logu. Pieveru acis, tad atveru un izturu savas nervu sistēmas mirklīgo spriedzi, līdz atslābstu. Mazliet dīvaina, nekas. James Blake savos video klipos ir tāds pats. Man ir slepenais, neredzamais draudziņš - my partner in crime, haha.

Kādā brīdī ieeju megapoles kafejnīcā un ar savu kapučino apsēžos pie vienīgā brīvā galda. Pie pārējiem sēž ļaudis, skatienus pievērsuši ekrāniem. Kāda sieviete lasa grāmatu. Nebiju plānojusi kaut ko lasīt vai kādam rakstīt, vai vsp kaut ko rakstīt, tāpēc turpināju sēdēt un skatīties sienā, skatīties ārā pa logu, ar skatienu slīdēt pāri cilvēku siluetiem, telpai, piefiksējot savas sajūtas. Nervu sistēmā jūtu to pašu fight or flight, gandrīz tādu kā nenormālības spiedienu - vnk sēdēt un notikt. Man taču arī somā ir telefons, klade, grāmata, dators un pat datora lādētājs. Arī es publiskās telpas ietvaros varētu doties savā iekšējā publiskajā telpā, taču šajā brīdī tik ļoti nevēlos pazaudēt šo trauslo, jutīgo, redzošo saikni ar sevi pašu, ka turpinu sēdēt tāpat vien. 

Pēdējās nedēļās laiku pa laikam aizdomājos par tendenci, ko esmu ievērojusi, sadzirdējusi publiskajā telpā - būšanas ar sevi tādu kā demonizāciju, upurizāciju. 

- Ir jābūt drosmīgam, lai paliktu ar sevi vienatnē, klusumā. 

Wtf? (pardon my French). 

Nu labi, varbūt CV kā īpašu sadaļu par sevi varu ierakstīt: DROSMĪGA, jo spēju dienām un nedēļām būt ar sevi vienatnē un klusumā. Man no sevis vairs nav bail. BOLDĀ.

Pēc iekštelpu renovācijas #ep42

Vakar sēdēju kādā galvaspilsētas kafejnīcā apstulbusi. Nevis apjukusi vai jebkāds cits īpašības vārds, bet tieši apstulbusi, turklāt neitrāli apstulbusi - bez kādas īpašas šī vārda konotācijas. 

Nespēju aptvert, kā, neko daudz nepārvietojoties, viena mēneša laikā ir iespējams piedzīvot tik daudz spilgtu iekšēju tektonisko svārstību. Šo procesu rezultātā mana iekštelpa ir pārbīdījusies - līdzšinējā identitāte ir izgaismojusies ikkatrā tās pikselī, un man ar to nekādā veidā vairs nav interesanti, tāpat kā vairs nespēju ieraudzīt jēgu līdzšinējā dinamikā turpināt vienas vai citas draudzības. Brīdī, kad dvēsele noliek fakta priekšā - lūk, šāda ir draudzība, kas tevi ciena, pamana, novērtē un tur telpu tavu pieredžu lielumam, bet šajā draudzībā tu visu laiku notiec kaut kādā samazinātā formātā un izskatās, ka nekas nemainīsies, - tad to otro vairs nevajag vilkt garumā. No malas ieraudzīt nozīmē būt no tā paterna ārā. Un runa ir par iekšējās identitātes nobriešanu, nevis apkārtējiem cilvēkiem. Apkārtējie vispār kādā brīdī esot vien mūsu pašu uzzīmēta projekcija.

Savdabīgi, ka nekur daudz no sevis aizbīdījusies nebiju un joprojām neesmu - nomainās vien diapozitīvi tajā padomju laiku verķī, kas stāv manu vecāku mājas tālākajā plauktā. Viss notiek pēc plāna un tas, kas ir mainījies, ir struktūra un fokuss. Struktūra, fokuss un apzināšanās, ka redzamība (visibility) ir neizbēgams manas izaugsmes nākamais posms. 

Tas, kur esmu attapusies, ir zināšana, ka tā smalkā inteliģences stīga manī ir sagurusi savu resursu atdot ēnrakstot vai turpinot kustēties ēnā - tā alkst piedzīvot pati savu intelektuālo uznācienu - pētīt un radīt. Taču tā vairs nav tā kultūrtelpa un intelektualizēšana, kurā dzīvoju, pirms uz vairākiem gadiem nolaidos savas dvēseles dzīlēs un mežos. Savu smalko inteliģences stīgu šobrīd sajūtu radām kopā dabu, ar dzīvo, ar izpratni par enerģiju, ar iekšējo mieru, noturību, maigumu un mīlestību, ko esmu iemantojusi sevis izpētes laikā. Domāt par arhitektūru, par vidi, par laikmetīgo laiktelpu, kustību un citām radošās dzīves niansēm ir daudz garšīgāk, kad iekšpasaule pazīst paļaušanos, mieru un spēju redzēt cauri ilūzijām un dažādu ego manipulācijām.

Vakar esošajā apstulbumā sēdēju savā klusumā, kamēr apkārt džinkstēja lielpilsētas telpas duna. Paņēmu papīru, zīmuli, sāku rakstīt un kādā brīdī piedzīvoju spēcīgu atklāsmi - savā kontekstā BEEEEIDZOT zinu, ko nozīmē ezotēriskais teiciens your healing is your calling, turklāt nu jau diezgan laikmetīgā un gana praktiskā nozīmē. 

Un tad vēl. Kādā brīdī bija diezgan skaudri sev atzīt, ka to īpašo, trauslo un dievvadīto inteliģeces stīgu apkārtējos sajūtu tik ekskluzīvi reti un tās iztrūkums man dažkārt sāp gandrīz fiziski. Tas nepadara mani par sliktu cilvēku, es varu visādi - protu arī vienkārši. Taču ilgstoši izturēt sev būtiskās stīgas iztrūkumu apkārtējā cilvēktelpā man ir kā lēnām mirt. Tur ir kaut kas mazliet duāls - vienlaikus pieņemu visu pasauli, taču savā autentiskumā un pieredzes alksmē eju savdabīgi šauru taku. 

Un mūzika - tā skaistā, trauslā, smalkā stīga, kas savieno inteliģenci, sirdsatvērtību un juteklisku maģiskumu. Ir lietas, kas man ir tikpat svarīgas kā elpot. James Blake jaunais albums, piemēram. Intelektuālā melomāne manī ir pateicīga un laimīga atgriezties dzīvē ar pavisam citu enerģiju - holistiska. Akdies. You were being missed.

Uzhakot ilūziju #ep41

Pēdējos gadus piecus vārdu uzhakot, šķiet, lietoju tikpat bieži, cik ēst un dzert. Tā ir mana aizrautība - uzhakot, un izskatās, ka mana pētnieciskā daba tagad nepalaidīs garām izdevību savu sajūtu paintelektualizēt.

A hack is any means of subverting a system's rules in unintended ways. Once you learn how to notice hacks, you'll start seeing them everywhere - and you'll never look at the world the same way again. Almost all systems have loopholes, and this is by design. Because if you can take advantage of them, the rules no longer apply to you. /Bruce Schneier/

Šo jēdzienu savām vajadzībām sāku lietot brīdī, kad man radās intuitīvas aizdomas par to, ka mana uztvere ir iemācīta, ieprogrammēta - sak, tā vnk ir. Ciešanas? Nu, jā, tā vnk ir. Cukuratkarība smagāka par heroīnatkarību? Jā, tā vnk ir. Nauda ir smags jautājums? Nu jā, tā mums te daudziem vnk ir. Megaskarba diagnoze? Nu...

Kad uzhakoju nepilnību (loophole) savā pārliecībā par to, ka ciešanas, drāmas un sūdīga veselības diagnoze ir kaut kas neuzhakojams, mani pārņēma aizdomas, ka uzhakojams ir pilnīgi viss. Jeb citiem vārdiem - pilnīgi viss ir ilūzija. Kad apmēram pirms gada nakts vidū pieredzēju spēju atklāsmi par to, ka cukuratkarība ir nevis smagāka par heroīnatkarību, bet iestāstīta ilūzija, jau nākamajā dienā man bija zudusi interese par saldumiem. Intereses zudums turpinājās divus mēnešus. 

Savā laukā spēcīgi jūtu, ka tā ir ar it visu - mūsu kolosālākā dzīves versija atrodas turpat, kur mazāk kolosālās, un tas ir tikai kaut kāds prātam vajadzīgs triks - iluzori virzīties lineārajā laikā, lai līdz kaut kam nokļūtu. Es to reāli jūtu - nākotni pirkstu galos, un bieži vien pieķeru sevi mazliet apjukušu par to, kāpēc pirkstu galu sajūta vēl nenotiek manā acu priekšā. 

Tik teicamnieciski pētnieciska aizrautība manī nav bijusi nevienu maģistra darbu rakstot, haha.

P.S. Grāmatu tikai pāršķirstīju pa diagonāli - ne gluži mans pētniecības lauks, bet, redz, referenču citāts zinātniski pētnieciskajam darbam atradās, turklāt būtiskākais par būtiskāko. Pārējais jau ir lirika.

Kustības skartā #ep40

Šodien gulēju uz paklāja un uz dažām minūtēm gauži apraudājos. Padsmit gadus vecais kaķis Merkucio apsēdās blakus un sāka murrāt. Raudāju no dusmām - ceļgals sāp un es nevaru kustēties tā, kā sevī jūtos. Izreaģēju dusmas arī uz nenospraustām robežām. Un tad tas beidzās. Raudāšana. Izrādās, ka divas dienas biju staigājusi apkārt ar apspiestām dusmām, jo labās meitenes nedusmojas. Izrādās, ka tas prasīja vien pāris minūtes, un visi brīvi. 

Tuk, tuk brīvā!

Nevaru apstāties kustēties. Nevaru pārstāt kustēties - eju dejodama, lokos iedama, gulšņājot uz paklāja staipos, liecos. 

Domāju par ceļgalu. Pirms 15 gadiem, noskrējusi savu pusmaratonu, aizkliboju pie krutākā traumatologa, kurš nozīmēja man divas blokādes (laikam, vairs neatceros, kā to iepotēšanu sauc) un teica vsjo, skriešanas ballīte ir beigusies. Sāpes pārgāja tikai tad, kad vairākus gadus pēc kārtas pārstāju likt svaru uz kājām. Es tiešām nezinu, vai tas ir risinājums un vai šeit kaut ko nav iespējams uzhakot. Ja ir, tad es to izdarīšu.

Kustība #ep39

Februārī biju aizgājusi uz laikmetīgās dejas izrādi Lauskas. Pirmajā rindā pa vidu bija brīva vieta, tur arī apsēdos. Izrādes sākumā tās autors, dejotājs Aigars Larionovs, sāka kustināt rokas līdzīgi, kā to daru es, un man acis piesitās pilnas ar asarām. Jutu, kā mans augums atsaucas tam, kas notiek uz skatuves, tas labprāt celtos un ietu kustēties līdz, taču mēs palikām rāmi sēžot - mans augums un es. Pēc izrādes notika komandas saruna ar skatītājiem.

- Es sāku dejot salīdzinoši vēlu - 23 gadu vecumā, - tā Aigars.

- Cik Jums šobrīd gadu? - man izspruka. Vēlējos saprast, cik gadu laikā var iemācīties dejot tā, kā šis dejas Dievs.

- 37, - tā viņš. Man reāli šķita, ka ne vairāk par 27.

Man bija kādi gadi 30, kad aizgāju uz laikmetīgā džeza nodarbību pie Kristiānas Cimermanes. Man nesen bija piedzimis dēls, tāpēc jutos superneelastīga, starp dejotājiem biju vecākā, taču gāju. Kādā brīdī jutu, ka mani nomāc neesošais progress - gribējās tā, kā Kristiāna - ātrāk, brīvāk, vieglāk, bet es tur pāris mēnešus kušņājos pa telpu kā tāds kāpurs. Turklāt, man nebija motivācijas iet uz nodarbībām, kur nejutu tālāko izaugsmes potenciālu - nu, ko es ar šitām savām amatierprasmēm iesākšu? Vnk turpināt kā garlaikotai, labi pelnoša vīra sievai iet uz nodarbībām man nešķita gana nopietna motivācija. Toreiz man nebija sajēgas par to, ka pusmūžā pienāks brīdis, kad aptveršu, ka viss tikai sākas. Ja vien es būtu turpinājusi... tagad varētu kā Aigars Larionovs.

Viss iepriekšminētais sekunžu desmitdaļās izskrēja cauri manai galvai, kamēr šorīt saullēktā kustējos - dejoju, locījos, ļurkājos. Akdies, es vsp nezinu neko kaifīgāku par sava auguma kustību! No domas par kustību manam augumam iet cauri orgasmiski/seksīgi enerģijas viļņi. Pēkšņi aptvēru - pofig, es to darīšu! Neizdarīju 30 gadu vecumā, darīšu tagad. Izrādās, ka 15 gadus vēlāk motivācija vairs nav jāmeklē - dvēsele sauc tik skaļi, ka nav variantu. Kopš tā laika šis tas ir mainījies - pirms pieciem gadiem stiepu baļķus un saplēsu labā pleca cīpslu, kas tagad pie pastiprinātām kustībām atkal liek sevi manīt. Pirms daudzpadsmit gadiem bez sagatavošanās un nopietniem treniņiem noskrēju pusmaratonu un sačakarēju kreiso ceļgalu, kas arī, atsākot nopietnākas kustības, ir sācis īdēt. 

Taču savu iekšsajūtu atpazīstu - TAS IR SĀCIES, līdzīgi, kā pirms desmit gadiem sākās rakstniecība, kad nebija ne jausmas, ko un kā. Ir laiks savas attiecības ar kustību uzhakot un kaut kādā brīdī radīt pašai savu laikmetīgās dejas izrādi. Jūtu sevī orgasmisku aizrautību, bet vienlaikus - a, pag, ko tagad vsp?

Premium sīkumi #ep38

Nekad nebiju uz sīkumiem paskatījusies tā, kā to neviļus ir sanācis novērot pēdējo pāris nedēļu laikā. Šorīt pēc kārtējās kustību nodarbības devos uz KALVES kafejnīcu, kas atrodas iepretim Latvijas Nacionālajam Mākslas muzejam. Par KALVES kafijām un kafejnīcām laiku pa laikam ir nācies ko dzirdēt, taču līdz šim vēl nebiju tur iegriezusies - nebija aktuāli. Šorīt, pa ceļam uz mašīnu, tur iegāju uz savu vienu kafiju nedēļā. Rīta agrumā telpas vēl tukšas, sēdi, kur vēlies. Es, protams, vēlos pie tā lielā queen-size galda, uz kura stāv pabiezas mākslas grāmatas un milzu vāze ar ziediem. Nolieku uz krēsla somu, novelku mēteli. 

- Es nomainīšu vāzē ūdeni, - dzirdu meiteni aiz letes savam kolēģim sakām.
Paskatos uz ūdeni, tiešām varētu būt dzidrāks, taču es neiedomājos, ka kāds no jaunajiem baristām varētu iedomāties par kaut ko tik šķietami nebūtisku. Pēc mirkļa meitene, kuru sauc Dana, atnesa vāzi ar ziediem atpakaļ - kompozīcija bija uzfrišināta, izskatījās daudz svaigāk nekā pirms tam. Es viņai priecīgu namaste žestu, viņa man mīlīgu un samulsušu smaidu.

Šajās dienās neviļus ir nācies novērot ne vienu vien situāciju, kur pamanu atšķirību starp vnk izdarīts un premium izdarīts. Piemēram, sabūt piecu dažādu fitnesa treneru nodarbībās - attieksme, enerģija, detaļu izkopšana, komunikācija, pašvērtējums, - sajūtu, cik ļoti premium spēles līmenis slēpjas sīkumos. Ir tie, kuri savu darbu vnk izdara, ir tādi, kuri to izdara ļoti labi, un tad ir... premium. Tas ir vesels premium mākslas kombo.

Premium nav stāsts par smalku auto vai dārgu un ultraskaistu kleitu, tas nav stāsts par popularitāti vai turību, jo tās var būt arī ārējas butaforijas ar tukšas skaņas efektu. Premium manā pasaulē ir stāsts par smalkumiem attieksmē, kur galu beigās viss var rezultēties arī stāstā par dārgu un ultraskaistu kleitu, un par foreļu ikriem ar biezpienu brokastīs.

Kaut kas man tajā visā šķiet aizraujošs un vilinošs - vienkāršs premium sīkumu dzīvesveids, kur cilvēks ir savas dzīves līderis ikkatrā šī (klišejiskā) teiciena šķautnē. Bāc, garšīgi. 

Sirdsatvērusies dzīvei #ep37

Akdies. Tik kaifīgi, kad draudzenes apkārt ir tādas pašas - iemīlējušās dzīvības enerģijā un jaunatklājēja aizrautībā ir gatavas uzhakot dzīves pārpilnības dažādās šķautnes. Katra pa savam, katrai mazliet cits ceļš un nianses, tāpat kā atšķirīgas ģimeniskās konfigurācijas, bet kopumā tā ir aizrautīga un tīra sirdsatvērtība Dzīvei. Man mazāk vairs nav interesanti. Mazāk biju atēdusies līdz kaklam.

Jā, jā, tās ir tās pašas, ar kurām kopā laiku pa laikam bija sanācis uzkāpt uz džadžmenta mīnām, taču kolosālākais ir tas, ka viņas ir tās, ar kurām esmu varējusi godīgi iet šajā tēmā iekšā. Nopietni, tas man ir patīkams jaunums, kad cilvēks nevis aizrunā savas ēnas ar labi pielāgotām atrunām vai labi nodrāztām klišejām, izvairoties būt sliktais, bet pieņem uzaicinājumu un, acis nepamirkšķinot, iet tajā sūdā tieši iekšā, turklāt vēl paldies pasaka. Un izrādās... ka tas sūds izšķīst ātrāk nekā spējam tās acis samirkšķināt. 

Tā ir citāda draudzību garša. Beidzot notiek tas, pēc kā biju ilgojusies - svētīgas draudzības un svētīga dzīve. Eimen un Namaste.