Es esmu labs cilvēks #ep53

Kādu brīdi stāvējām uz ielas viens otram pretī un tad viņš mani noskūpstīja uz pieres.

- Par ko tas?

- Tu esi labs cilvēks.

Šodien mana nervu sistēma pastāstīja man, lūk, ko - mans iekšējais džadžeris kopš iesākumiem nav bijis gatavs atzīt, ka esmu labs cilvēks, nevienu mirkli nav ļāvis man šo sajūtu piemērīt. To, ka viena vai cita mana rīcība ir bijusi labestīga - tas jā, taču, ka es defoltā varētu būt labs cilvēks? Nūūū, nē. Ar visām šitām manām tumsām un universālo faktu, ka sieviete jau kopš aizlaikiem ir ne tikai dzīvības radītāja, bet arī spējīga aiz sevis atstāt izdegušus kūdras laukus - nav variantu būt labai. Kaut kāds iedzimtā grēka vatafaks. Līdz šai (baltai) dienai mans prāts un mana nervu sistēma šo pasaku ir uzcītīgi atbalstījuši - slikta meitene, slikta! Pāraudzināt! (Ja neļaujas pāraudzināšanai, tad nospļaudīt pie kauna staba, sadedzināt uz sārta, nomētāt ar akmeņiem, izraidīt no ciema!) Šī sajūta bija pārvilkusies pār mani kā otrā āda un mana nervu sistēma nospriegumā bija ar to savienojusies kā klavieru taustiņi ar stīgām.

Pēdējo pāris nedēļu laikā esmu bijusi trausla, ievainojama, raudulīga, mazliet sagurusi no nebeidzamās paļāvības performances un ceļa zem kājām. Šorīt iedomājos par katru, kurš šajās nedēļās ir pieskāries manai dzīvei - ar atbalsta, iedvesmas vai darīšanas enerģiju. Nevienam par savu iekšstāvokli nebildu ne vārda, vien vēroju, kā cilvēki man kaut ko uzraksta, pajautā, par kaut ko pasaka paldies, kaut ko piedāvā, un tad arī es kaut ko no savas puses piebilstu, pasakot, kā ir. 

Šo nedēļu laikā kā caur palielināmo stiklu esmu ieraudzījusi, cik Dzīves mīlēta es esmu. Ikkatrs satiktais pret mani ir bijis tik niansēti laipns, iejūtīgs, dāsns. Turklāt tās ir gan draudzības, kas mani nav nometušas gadiem, lai kā man klātos un lai ko es darītu, gan arī jauniegūti paziņas, kuru dzīvē esmu ietrāpījusi vien epizodiski. Visapkārt mīļums, laipnība, iejūtība un atsaucība. Šodien pat veikala ELVI kasiere, neko neprasot, kases aparātā veikli noskenēja savu atlaižu karti, kamēr es norēķinājos par biezpienu, kuram bija paredzēta klienta kartes (kuras man nav) atlaide. 

Pirms dažiem mirkļiem pateicībā apraudājos - mana nervu sistēma tik lielu līdzcilvēku labestības devu knapi spēja aptvert. Un tad no kādas draudzenes saņēmu ziņu, kur visa cita starpā viņa saka: "Tā tava labestība viekārši nav izmērāma - tāda milzīga, apskauj visu planētu." Vēl tagad te sēžot un šo rakstot jūtu, kā manī kaut kas krakšķ, kā sabrūk kaut kāda sevis paššaustīšanas sistēma, kaut kāds defoltās grēcinieces sindroms. Es un laba? Ko nu? 

***

- Esmu labs cilvēks, - no rīta sevī kā mantru atkārtoju un jutu, kā nervu sistēma atslābst. Prāts klusē, tam nav ko teikt.