Visibility #ep51
Šajās dienās, sadarbībā ar savu nervu sistēmu, esmu kāda mierpilna, rāma, nesteidzīga un trausla procesa izpētē. Pirms dažām dienām instagramā uztaisīju savu profilu. Pāris dienas stāvēju klusumā un vēroju - man nebija, ko teikt, man neko nevajadzēja, neko nemeklēju un nevienam neko nevajadzēja no manis. Taču pie sadaļas suggested friends mana nervu sistēma sarāvās. Kļūt redzamai nozīmē kļūt ievainojamai, vērtētai. Vēroju sevi, izstāvēju šim vējam cauri. Nervu sistēma atslāba, tā zina, ka var uz mani paļauties.
Man joprojām no instagram neko nevajag, nesperu nevienu aktīvu soli, lai kādu paraustītu vai sāktu pētīt pasauli. Man nav ilūziju. Šobrīd drīzāk savienoju pārtrūkušos vadiņus sevī.
Līdz kādam 2019. gadam būt redzamai man nešķita īpaši sarežģīti - apgrozījos kultūrtelpā un darīju visiem saprotamas un atzītas lietas - rakstīju scenārijus un tekstus, strādāju par pasniedzēju, kā asistente darbojos atpazīstamā dizaineru tandēmā. Taču spriedze manā nervu sistēmā eskalējās, kad vairs nespēju izlikties, ka esmu tikai tas. Manī jau kādu laiku bija notikuši metamorfozes procesi, kā rezultātā tikai tas bija kļuvis vien par plānu manis virskārtu. Katru savu publisko ierakstu biju sākusi sajust kā vardarbību pret pašas nervu sistēmu - izmisīgi centieni paust to, kāda esmu, ko jūtu, kā veidojos, vienlaikus izmisīgi baidoties tikt izraidīta vai nolinčota. Kādā brīdī sāku pašizraidīties, lai dotu sev drošu vietu metamorfozēm. Man nebija ne jausmas, ka tie būs trīs teju bezgalīgi gadi, kas šobrīd šķiet kā desmit.
Man nav ilūziju par soctīkliem, joprojām esmu pārliecināta, ka visas manas vērtīgās dzīves pieredzes nāk pretī pa ielu, atrod mani vai es nejauši uzskrienu tām virsū pati. Turklāt esmu dzirdējusi, ka soctīklus pārņemot mākslīgā intelekta mēris un šī vide drīz pašiznīcināšoties (es te runāju sevis sacerētos pārspīlējumos, protams). Instagramu šajās dienās uztveru kā nervu sistēmas treniņlaukumu - dodu sev telpu būt ārtelpā bez vajadzības gūt ārēju validāciju.
