Apmēram 10 000 dienas #ep54
- Nu jau ir par traku, - šorīt mamma telefonsarunā noteica, mēģinot sabīdīt loģistiku, lai nokļūtu uz savu vienaudžu bērēm - divi vienā nedēļā. Pagājušā nedēļā - viens.
Kamēr atrodos savā šodienā, pazūd perspektīva, kas no vienas puses ir kolosāli - ja cilvēks katru dienu izdzīvo savu maģiskāko dzīves scenāriju, tad nafig perspektīvas. Taču es jūtu, ka manas dvēseles plāns ir tāds pusdarīts, tāpēc manā gadījumā perspektīva iedod pendeli pa pakaļu.
Ir kas tāds, ko man ir nenormāli bail uzsākt darīt, un nu jau šī sajūta ir eskalējusies tik tālu, ka ķermenis fiziski sāk sāpēt - kaut kas liels grib dzimt, taču es spiežu kājas kopā, jo nav ne jausmas, kas tieši tur grasās piedzimt un kā tam jādzimst. Kamēr domāju, ka to paveikšu kaut kādā mistiskā nākotnē, tikmēr vēl spēju elpot. Taču, kad tā līdz kaulam aptveru, ka nākotne ir diezgan konkrēti aprēķināms dienu skaits, kas jebkurā gadījumā nav lielāks par dažpadsmit tūkstošiem, elpot kļūst gandrīz neiespējami. Pat pofig tās dienas - kaut kas alkst tikt izradīts asap, līdzīgi kā lapas vienā naktī vienkārši izsprāgst no pumpura.
Esmu nolikusi sev obligāto minimālo 10 000 dienu programmu - katrā dienā ieraudzīt, sajust ko maģiski episku, kinematogrāfisku, ko tādu, kas padara šo dienu par manu vērtīgāko dienu uz planētas Zeme. Apmēram tā, kā nesen dzirdēju kādu meitenīti mammai sakām - šī ir mana jaunā vislabākā draudzene! Un tā par katru dienu, par katru dienu, par katru dienu.
Tam pārējam, kas no manis vēlas dzimt, dodu nevis kaut kādu mistisku laiku nākotnē, bet tuvākās dienas - lai dzemdību ceļos parādās paurītis, lai atpakaļceļa vairs nav. Tas pirmais neveiklais, taču pamatīgais brēciens, bērnam piedzimstot... uz to es eju. Uz savu Dziesmu, ar kuru te ierados.
