Sapņu komanda strādā #ep45

2018. gadā mans dēls sāka iet Rīgas Hanzas vidusskolas 5. klasē. Jau pāris gadus biju vērojusi viņa kluso nolemtības sajūtu, kad viņš rīta tumsiņās izgāja pa durvīm, lai dotos uz skolu. Kad tā gada 1. septembrī mani draugi un paziņas Feisbukā publicēja fotogrāfijas ar saviem lolojumiem, kuri turēja rokā dažāda kalibra puķu pušķus, es savā profilā ierakstīju vienu mazliet paplašinātu teikumu - Dodu sev gadu, lai savam dēlam atrastu skolu, uz kuru viņš ietu ar prieku. Toreiz biju gatava pārcelties jebkur - kaut uz citu valsti. Lieki teikt, ka tas bija viss, ko izdarīju - skaļi izteicu vēlmi un sajutu gatavību. Man nebija ne jausmas, uz kuru pusi triekties, lai dēlam atrastu labāko iespējamo pieredzi, līdz ar to man pietika prāta nekur netriekties. 

Tas bija 2019. gada marta sākums. Gāju pa Miera ielu, man zvanīja telefons. Kāda mana paziņa toreizējai Cēsu Jaunās skolas direktorei bija mani ieteikusi kā cilvēku, kurš varētu mācīt angļu valodu skolēniem ar ļoti labām angļu valodas prasmēm. Šī telefona saruna bija īsa. Pavaicāju, vai manam dēlam šajā skolā atradīsies vieta - ja jā, esmu gatava. Toreiz šīs skolas un pirmskolas dēļ no Rīgas uz Cēsīm pārcēlās daudz jaunu ģimeņu, un katrā klasē uzņēma tikai 12 skolēnus. Mana dēla potenciālajā klasē tieši viena vieta bija brīva un jau pēc pāris nedēļām mēs devāmies iepazīties ar skolu. Parunāju ar dēla tēvu, un 1. septembrī mans dēls uzsāka mācības Cēsu Jaunās skolas 6. klasē, turklāt es biju viņa kolosālā angļu valodas skolotāja. Dodu sev gadu, lai dēlam atrastu skolu, uz kuru viņš dotos ar prieku bija noticis. Brīdī, kad es šo nodomu izteicu, mana potenciālā vieta vēl nebija gatava - vajadzēja dažus mēnešus, lai skolas vecāki un vadība nolemtu, ka būtu forši klases sadalīt pa zināšanu līmeņiem. Tādējādi tika radīta vieta, kur man ierasties un kur kādam bija jāsper solis, lai ar mani sazinātos. Man atlika tikai atbildēt uz telefona zvanu, ierasties uz tikšanos un pieņemt lēmumu (ap pēdējo čakarējos vismaz mēnesi, jo nespēju noticēt, ka tas viss bija noticis tieši tik vienkārši).

Līdzīgā vienkāršībā atradu dēlam dzīvokli laikā, kad viņš bija nolēmis turpināt mācīties vidusskolā turpat Cēsīs - skaidri nolēmu, ka dodu sev septembri, lai atrastu dzīvokli, turklāt sevī noformulēju, ka vēlos, lai jaunietim ir forša pieredze - smuks dzīvoklis smukā vietā, lai viņš var satikt foršus cilvēkus, gūt foršas pieredzes un lai varam šo vietu atļauties. Pagāja tieši viens mēnesis. Nu jau trešo gadu Cēsu vecpilsēta vienam jaunietim ir jaukākā vieta, kur piedzīvot Cēsis - piecu minūšu gājiens līdz skolai, pāris minūšu gājiens līdz Malai, līdz vilciena stacijai un autoostai, līdz picērijai, līdz jebkam. Vārdu vienkāršība gan es nomainītu - pats process bija mani centieni noturēties uz robežas starp ticību un izmisumu, jo tas nelikās reāli, turklāt mums katru rītu mēneša garumā nācās mērot 40 km attālu ceļu uz Cēsīm, lielāko daļu tajā laikā nopelnītās naudas tādējādi notriecot degvielā. Gaidot beidzamies dēla stundas, sēdēju mašīnā un tur rakstīju televīzijai nododamos scenārijus. Fck (pardom my French), nebūt ne vienkārši, taču dēla nākamā dzīvesvieta atnāca manis noliktajā termiņā un pārspēja manis iedomātos kritērijus.

Šo gadu laikā, kamēr nevarēju saprast, kas man jādara, kur man jābūt, kur vēlos dzīvot, intuitīvi jutu, ka mana vieta vēl nav atbrīvojusies vai radīta. Es pavisam skaidri zināju - ja apjaustu, kur vēlos būt, KUR MAN IR PAREDZĒTS BŪT, es tur jau sen būtu. 

Tāpēc jā... pēc vairāk nekā 3 gadu pilnīgas miglas jūtos patiesi laimīga. Ne tāpēc, ka šobrīd stāvētu savas sapņu vietas vidū un darītu to, pēc kā vienmēr esmu ilgojusies, bet tāpēc, ka savu vietu un nodarbi beidzot jūtu pirkstu galos, pat ja joprojām nezinu, kur šī vieta ir un ko tieši tur daru. Taču es jūtu/redzu fragmentus, un man tas nozīmē to pašu, ko kādai saņemt ilgi gaidītu bildinājumu no mīļotā vīrieša. Manu neizmērojamo, mierpilno laimes un pateicības sajūtu varētu saprast tikai tas, kurš ilgstoši ir atradies līdzīgā liminālajā starptelpā.

Arī šobrīd es atrodos uz saviem pāris koferiem - tāpat kā pēdējos trīs gadus - jebkurā acumirklī gatava pārcelties uz savām mājām, kad tās no maniem pirkstu galdiem materializēsies realitātē. Man nav ne jausmas, kā tam ir jānotiek, taču mani pieredžu blūprinti dod man ticību un paļāvību, ka Dieva komanda strādā diennaktīm, lai man saorganizētu to, ko esmu nākusi uz Zemes pieredzēt. 

P.S. Visrēcīgākais no maniem pieredžu stāstiem ir stāsts par to, kā mans drīmtīms gadus piecus noņēmās, lai dabūtu Artūru Ķirpu pieklauvējam (kopā ar maniem draugiem Sebastianu un Jasmīnu) pie manas mājas loga, lai pasauktu ārā spēlēties. Man bija skaidrs, ka es netriekšos pa pasauli, viņu (kā speciālistu) meklēdama. Ja viņam ir lemts manā dzīvē notikt, viņš notiks, turklāt kā Draugs, kā forša dzīves pieredze, nevis big deal specialist.

- Kas tu gaidi, kad viņš tev pie loga pieklauvēs? - atceros kādu draudzeni sakām pāris mēnešus pirms Artūru satiku.

- Jā.

Tam vajadzēja piecus gadus, lai to kalambūru šitā savērptu - lai tas klauvējiens pie loga notiktu, taču viņi to izdarīja. Drīmtīms ir reāls Dream Team, ka jums saka.

Foto: Laura Lukeviča