Kustības skartā #ep40
11. marts, 2026 pl. 18:40
Šodien gulēju uz paklāja un uz dažām minūtēm gauži apraudājos. Padsmit gadus vecais kaķis Merkucio apsēdās blakus un sāka murrāt. Raudāju no dusmām - ceļgals sāp un es nevaru kustēties tā, kā sevī jūtos. Izreaģēju dusmas arī uz nenospraustām robežām. Un tad tas beidzās. Raudāšana. Izrādās, ka divas dienas biju staigājusi apkārt ar apspiestām dusmām, jo labās meitenes nedusmojas. Izrādās, ka tas prasīja vien pāris minūtes, un visi brīvi. Tuk, tuk brīvā!
Nevaru apstāties kustēties. Nevaru pārstāt kustēties - eju dejodama, lokos iedama, gulšņājot uz paklāja staipos, liecos.
Domāju par ceļgalu. Pirms 15 gadiem, noskrējusi savu pusmaratonu, aizkliboju pie krutākā traumatologa, kurš nozīmēja man divas blokādes (laikam, vairs neatceros, kā to iepotēšanu sauc) un teica vsjo, skriešanas ballīte ir beigusies. Sāpes pārgāja tikai tad, kad vairākus gadus pēc kārtas pārstāju likt svaru uz kājām. Es tiešām nezinu, vai tas ir risinājums un vai šeit kaut ko nav iespējams uzhakot. Ja ir, tad es to izdarīšu.
