Kustība #ep39

10. marts, 2026 pl. 9:02

Februārī biju aizgājusi uz laikmetīgās dejas izrādi Lauskas. Pirmajā rindā pa vidu bija brīva vieta, tur arī apsēdos. Izrādes sākumā tās autors, dejotājs Aigars Larionovs, sāka kustināt rokas līdzīgi, kā to daru es, un man acis piesitās pilnas ar asarām. Jutu, kā mans augums atsaucas tam, kas notiek uz skatuves, tas labprāt celtos un ietu kustēties līdz, taču mēs palikām rāmi sēžot - mans augums un es. Pēc izrādes notika komandas saruna ar skatītājiem.

- Es sāku dejot salīdzinoši vēlu - 23 gadu vecumā, - tā Aigars.

- Cik Jums šobrīd gadu? - man izspruka. Vēlējos saprast, cik gadu laikā var iemācīties dejot tā, kā šis dejas Dievs.

- 37, - tā viņš. Man reāli šķita, ka ne vairāk par 27.

Man bija kādi gadi 30, kad aizgāju uz laikmetīgā džeza nodarbību pie Kristiānas Cimermanes. Man nesen bija piedzimis dēls, tāpēc jutos superneelastīga, starp dejotājiem biju vecākā, taču gāju. Kādā brīdī jutu, ka mani nomāc neesošais progress - gribējās tā, kā Kristiāna - ātrāk, brīvāk, vieglāk, bet es tur pāris mēnešus kušņājos pa telpu kā tāds kāpurs. Turklāt, man nebija motivācijas iet uz nodarbībām, kur nejutu tālāko izaugsmes potenciālu - nu, ko es ar šitām savām amatierprasmēm iesākšu? Vnk turpināt kā garlaikotai, labi pelnoša vīra sievai iet uz nodarbībām man nešķita gana nopietna motivācija. Toreiz man nebija sajēgas par to, ka pusmūžā pienāks brīdis, kad aptveršu, ka viss tikai sākas. Ja vien es būtu turpinājusi... tagad varētu kā Aigars Larionovs.

Viss iepriekšminētais sekunžu desmitdaļās izskrēja cauri manai galvai, kamēr šorīt saullēktā kustējos - dejoju, locījos, ļurkājos. Akdies, es vsp nezinu neko kaifīgāku par sava auguma kustību! No domas par kustību manam augumam iet cauri orgasmiski/seksīgi enerģijas viļņi. Pēkšņi aptvēru - pofig, es to darīšu! Neizdarīju 30 gadu vecumā, darīšu tagad. Izrādās, ka 15 gadus vēlāk motivācija vairs nav jāmeklē - dvēsele sauc tik skaļi, ka nav variantu. Kopš tā laika šis tas ir mainījies - pirms pieciem gadiem stiepu baļķus un saplēsu labā pleca cīpslu, kas tagad pie pastiprinātām kustībām atkal liek sevi manīt. Pirms daudzpadsmit gadiem bez sagatavošanās un nopietniem treniņiem noskrēju pusmaratonu un sačakarēju kreiso ceļgalu, kas arī, atsākot nopietnākas kustības, ir sācis īdēt.

Taču savu iekšsajūtu atpazīstu - TAS IR SĀCIES, līdzīgi, kā pirms desmit gadiem sākās rakstniecība, kad nebija ne jausmas, ko un kā. Ir laiks savas attiecības ar kustību uzhakot un kaut kādā brīdī radīt pašai savu laikmetīgās dejas izrādi. Jūtu sevī orgasmisku aizrautību, bet vienlaikus - a, pag, ko tagad vsp?