Connection #ep43

Iekāpju vilcienā un apsēžos blakus vīrietim, kura skatiens ir nolaists telefona ekrānā. Pēc mirkļa apjaušu, ka visu apkārt sēdošo skatieni ir nolaisti ekrānos, izņemot sievieti, kura sarunājas pa telefonu un skatās ārā pa logu. Pieveru acis, tad atveru un izturu savas nervu sistēmas mirklīgo spriedzi, līdz atslābstu. Mazliet dīvaina, nekas. James Blake savos video klipos ir tāds pats. Man ir slepenais, neredzamais draudziņš - my partner in crime, haha.

Kādā brīdī ieeju megapoles kafejnīcā un ar savu kapučino apsēžos pie vienīgā brīvā galda. Pie pārējiem sēž ļaudis, skatienus pievērsuši ekrāniem. Kāda sieviete lasa grāmatu. Nebiju plānojusi kaut ko lasīt vai kādam rakstīt, vai vsp kaut ko rakstīt, tāpēc turpināju sēdēt un skatīties sienā, skatīties ārā pa logu, ar skatienu slīdēt pāri cilvēku siluetiem, telpai, piefiksējot savas sajūtas. Nervu sistēmā jūtu to pašu fight or flight, gandrīz tādu kā nenormālības spiedienu - vnk sēdēt un notikt. Man taču arī somā ir telefons, klade, grāmata, dators un pat datora lādētājs. Arī es publiskās telpas ietvaros varētu doties savā iekšējā publiskajā telpā, taču šajā brīdī tik ļoti nevēlos pazaudēt šo trauslo, jutīgo, redzošo saikni ar sevi pašu, ka turpinu sēdēt tāpat vien. 

Pēdējās nedēļās laiku pa laikam aizdomājos par tendenci, ko esmu ievērojusi, sadzirdējusi publiskajā telpā - būšanas ar sevi tādu kā demonizāciju, upurizāciju. 

- Ir jābūt drosmīgam, lai paliktu ar sevi vienatnē, klusumā. 

Wtf? (pardon my French). 

Nu labi, varbūt CV kā īpašu sadaļu par sevi varu ierakstīt: DROSMĪGA, jo spēju dienām un nedēļām būt ar sevi vienatnē un klusumā. Man no sevis vairs nav bail. BOLDĀ.