Pēc iekštelpu renovācijas #ep42
Nespēju aptvert, kā, neko daudz nepārvietojoties, viena mēneša laikā ir iespējams piedzīvot tik daudz spilgtu iekšēju tektonisko svārstību. Šo procesu rezultātā mana iekštelpa ir pārbīdījusies - līdzšinējā identitāte ir izgaismojusies ikkatrā tās pikselī, un man ar to nekādā veidā vairs nav interesanti, tāpat kā vairs nespēju ieraudzīt jēgu līdzšinējā dinamikā turpināt vienas vai citas draudzības. Brīdī, kad dvēsele noliek fakta priekšā - lūk, šāda ir draudzība, kas tevi ciena, pamana, novērtē un tur telpu tavu pieredžu lielumam, bet šajā draudzībā tu visu laiku notiec kaut kādā samazinātā formātā un izskatās, ka nekas nemainīsies, - tad to otro vairs nevajag vilkt garumā. No malas ieraudzīt nozīmē būt no tā paterna ārā. Un runa ir par iekšējās identitātes nobriešanu, nevis apkārtējiem cilvēkiem. Apkārtējie vispār kādā brīdī esot vien mūsu pašu uzzīmēta projekcija.
Savdabīgi, ka nekur daudz no sevis aizbīdījusies nebiju un joprojām neesmu - nomainās vien diapozitīvi tajā padomju laiku verķī, kas stāv manu vecāku mājas tālākajā plauktā. Viss notiek pēc plāna un tas, kas ir mainījies, ir struktūra un fokuss. Struktūra, fokuss un apzināšanās, ka redzamība (visibility) ir neizbēgams manas izaugsmes nākamais posms.
Tas, kur esmu attapusies, ir zināšana, ka tā smalkā inteliģences stīga manī ir sagurusi savu resursu atdot ēnrakstot vai turpinot kustēties ēnā - tā alkst piedzīvot pati savu intelektuālo uznācienu - pētīt un radīt. Taču tā vairs nav tā kultūrtelpa un intelektualizēšana, kurā dzīvoju, pirms uz vairākiem gadiem nolaidos savas dvēseles dzīlēs un mežos. Savu smalko inteliģences stīgu šobrīd sajūtu radām kopā dabu, ar dzīvo, ar izpratni par enerģiju, ar iekšējo mieru, noturību, maigumu un mīlestību, ko esmu iemantojusi sevis izpētes laikā. Domāt par arhitektūru, par vidi, par laikmetīgo laiktelpu, kustību un citām radošās dzīves niansēm ir daudz garšīgāk, kad iekšpasaule pazīst paļaušanos, mieru un spēju redzēt cauri ilūzijām un dažādu ego manipulācijām.
Vakar esošajā apstulbumā sēdēju savā klusumā, kamēr apkārt džinkstēja lielpilsētas telpas duna. Paņēmu papīru, zīmuli, sāku rakstīt un kādā brīdī piedzīvoju spēcīgu atklāsmi - savā kontekstā BEEEEIDZOT zinu, ko nozīmē ezotēriskais teiciens your healing is your calling, turklāt nu jau diezgan laikmetīgā un gana praktiskā nozīmē.
Un tad vēl. Kādā brīdī bija diezgan skaudri sev atzīt, ka to īpašo, trauslo un dievvadīto inteliģeces stīgu apkārtējos sajūtu tik ekskluzīvi reti un tās iztrūkums man dažkārt sāp gandrīz fiziski. Tas nepadara mani par sliktu cilvēku, es varu visādi - protu arī vienkārši. Taču ilgstoši izturēt sev būtiskās stīgas iztrūkumu apkārtējā cilvēktelpā man ir kā lēnām mirt. Tur ir kaut kas mazliet duāls - vienlaikus pieņemu visu pasauli, taču savā autentiskumā un pieredzes alksmē eju savdabīgi šauru taku.
Un mūzika - tā skaistā, trauslā, smalkā stīga, kas savieno inteliģenci, sirdsatvērtību un juteklisku maģiskumu. Ir lietas, kas man ir tikpat svarīgas kā elpot. James Blake jaunais albums, piemēram. Intelektuālā melomāne manī ir pateicīga un laimīga atgriezties dzīvē ar pavisam citu enerģiju - holistiska. Akdies. You were being missed.
