Uzhakot ilūziju #ep41
A hack is any means of subverting a system's rules in unintended ways. Once you learn how to notice hacks, you'll start seeing them everywhere - and you'll never look at the world the same way again. Almost all systems have loopholes, and this is by design. Because if you can take advantage of them, the rules no longer apply to you. /Bruce Schneier/
Šo jēdzienu savām vajadzībām sāku lietot brīdī, kad man radās intuitīvas aizdomas par to, ka mana uztvere ir iemācīta, ieprogrammēta - sak, tā vnk ir. Ciešanas? Nu, jā, tā vnk ir. Cukuratkarība smagāka par heroīnatkarību? Jā, tā vnk ir. Nauda ir smags jautājums? Nu jā, tā mums te daudziem vnk ir. Megaskarba diagnoze? Nu...
Kad uzhakoju nepilnību (loophole) savā pārliecībā par to, ka ciešanas, drāmas un sūdīga veselības diagnoze ir kaut kas neuzhakojams, mani pārņēma aizdomas, ka uzhakojams ir pilnīgi viss. Jeb citiem vārdiem - pilnīgi viss ir ilūzija. Kad apmēram pirms gada nakts vidū pieredzēju spēju atklāsmi par to, ka cukuratkarība ir nevis smagāka par heroīnatkarību, bet iestāstīta ilūzija, jau nākamajā dienā man bija zudusi interese par saldumiem. Intereses zudums turpinājās divus mēnešus.
Savā laukā spēcīgi jūtu, ka tā ir ar it visu - mūsu kolosālākā dzīves versija atrodas turpat, kur mazāk kolosālās, un tas ir tikai kaut kāds prātam vajadzīgs triks - iluzori virzīties lineārajā laikā, lai līdz kaut kam nokļūtu. Es to reāli jūtu - nākotni pirkstu galos, un bieži vien pieķeru sevi mazliet apjukušu par to, kāpēc pirkstu galu sajūta vēl nenotiek manā acu priekšā.
Tik teicamnieciski pētnieciska aizrautība manī nav bijusi nevienu maģistra darbu rakstot, haha.
P.S. Grāmatu tikai pāršķirstīju pa diagonāli - ne gluži mans pētniecības lauks, bet, redz, referenču citāts zinātniski pētnieciskajam darbam atradās, turklāt būtiskākais par būtiskāko. Pārējais jau ir lirika.
