If #ep10
Pēdējās dienās atkal piedzīvoju kādu laiku nejustu anxiety - ka nedzīvoju savas dzīves potenciālu, ka nedēļas paiet sērkociņsprakšķa ātrumā un es nespēju caursist to plīvuru, kas šķir mani no manas vīzijas realizācijas. Laiku pa laikam mani pārņem teju dievišķas dusmas, ka, sperot līdz šim nespertus un ārpuskomfortīgus soļus, vienalga attopos kaut kādos pagātnes paternu lokos - daudz maģiskākos, taču dejavu sajūta nepamet.
Šorīt neēdusi un nedzērusi sēdēju klusumā un jutu, cik anxiety ir klātesošs - tas haotiski un izmisīgi mēģināja mani piekliegt ar to, ka veistoju savu dzīvi. Sēžu un klausos savā klusumā, piedāvājot sev vienīgo jautājumu, kam šajā brīdī saredzu jēgu - kas būtu tas, ko es pāris minūtes pirms nāves nožēlotu kā nepiedzīvotu? Kas būtu tas, ko nožēlotu, ja nebūtu to pieredzējusi tieši šajā dzīvē? Skeneris veikli pārslīdēja man pāri un man tapa skaidrs - man nebūtu žēl neredzēto valstu vai nepagaršoto garšiņu, man nebūtu žēl neizsmieto smieklu vai neizdejoto deju - to daru, kad vien ienāk prātā.
Man būtu žēl, ja mans iesāktais filmas scenārijs būtu apstājies vietā, kur tas iestrēga pirms pāris mēnešiem. Būtu žēl, ja nebūtu devusi tam iespēju tikt pabeigtam. Un tas skaņu celiņš, kuru jūtu un dzirdu starp kadriem. Un tās telpas, kur aicināt ļaudis kopradīt - pēdējā laikā redzu šo telpu griestus un dzirdu, ko cilvēki saka, šajās telpās ienākot.
Šī rīta klusumā mani pārņēma izmisums no domas, ka šīs ilgas varētu palikt nerealizētas. Ne jau tas, ka man par kaut ko būtu jākļūst. Vien pieredzēt tās sajūtas, kas rodas kopradīšanas procesā. Mani nekas cits neaizrauj tik ļoti, kā vēlme to pieredzēt. Sirsnīgi apraudājos.
Daru, protams. Jau pirms gada iesāku scenāriju un esmu iedziedājusi pārdesmit audio epizodes, taču katru reizi aizķeros aiz tā, ka man tas nav jādara vienai. Ir, taču nav. Esmu pieredzējusi, cik organiski un spēcīgi skanu, radu, kad nonāku starp tādiem pašiem - tur nekas nav jāizsēž un jāizdomā, vien jāļauj enerģijai plūst caur mani. Dažbrīd mani pārņem dievišķas dusmas - bāc, kamon! Mums tika apsolīts, ka kādā brīdī satiksimies un kopradīsim! Mēdz teikt, ka nekas neesot apsolīts, taču skaidri zinu, ka es nebūtu nākusi uz planētas Zeme bez apsolījuma piedzīvot enerģiju kopskaņu aiz notīm un vārdiem - tādu, kādu to jūtu. Tā ir sensuālākā un orgasmiskākā pieredze, kādu šajā dzīvē esmu sastapusi.
Paraudāju, pietiek. Vai man ir citi varianti, kā turpināt arī tad, ja šīs šķiet neiespējamākās dzemdības Visumā? Ha-ha, šis salīdzinājums mazliet mazina manu dramatismu.
