Garlaicīgie burvju instrumenti #ep16
Taču šķiet, ka teju katrs latvietis zina, ko tāds sprungulis spēja paveikt - pašu velnu no zemes virsas izsvēpēt.
Mans personīgais vells ilgstoši ir bijis džadžments. Gan teorētiski, gan sirds līmenī vienmēr esmu apzinājusies, kas manī notiek, taču nekādi puskaraļvalsts apsolījumi nebija spējuši šo cilvēcisko velnu uzveikt. Princeses asā mēlīte manā galvā turpināja mētāt savas voodoo šautriņas.
- Nodžadžo viņu, nodžadžo! Uzreiz jutīsies pārāka, haha! - Tā vells manī. - Nu, tad vismaz nodžadžo sevi, jo vienmēr taču var ātrāk, augstāk, tālāk.
Tie, kuri ir mēģinājuši cīnīties ar prātu, zina, cik tas ir vējdzirnavisks trips. Tas kā tāds animācijas filmiņas Džerijs vienmēr atradīs veidu, kā apčakarēt klamzīgo Tomu.
- Mind your own business, - tā laiku pa laikam savu prātu esmu pārtraukusi pusteikumā. Ja tas izrādījās neefektīvs veids, kā prāta neprātu apturēt, ķēros pie ho'oponopono mantras. Jebkurš cilvēks, mani ieskaitot, kuru mans prāts bija noskatījis džadžošanai, tika dāsni hononopizēts.
Ai, visādi esmu eksperimentējusi ar vienu no šīs Zemes spēles jaudīgākajiem spēlētājiem - prātu.
Un tad pienāca diena, kurā es atklāju pateicību garlaicīgu kā Meža mātes sprunguli. Gadiem biju dzirdējusi nostāstus par to, kā ļaudis katru vakaru savās kladītēs ieraksta trīs pateicības, vai ko nu katrs ar tām dara.
- Garlaicīgi, ne? - tā prāts.
- Mhm, tādi ābečnieki, - tā arī prāts.
Kopš sevi atceros, vienmēr esmu izjutusi pateicību, dažreiz pat līdz asarām, jo cilvēku laipnību vai brīnumus savā dzīvē neuztveru kā pašsaprotamus. Taču nekad nebiju iedomājusies džadžmentu satvert ar pateicības burvju sprunguli. Tīri teorētiski zināju, ka tas ir risinājums, taču līdz šim tas manā laukā nebija nolaidies apgaismības formātā. Šorīt, gatavojot turku kafiju savas pasaules draudzenes Ēdenes gaumē un neapzināti peldoties pateicībā ikvienam, kurš ienāca prātā, pēkšņi tiku apgaismota - sprunguļa alķīmiskais elements vienmēr ir bijis manī.
Foto: Valija Platace
