Pašradošuma klusā daba #ep17
9. novembris, 2025 pl. 15:59
Šajās dienās, kopš atkal esmu fokusējusies uz savas radošās vīzijas materializāciju, apbrīnoju teju ikvienu, kurš ir realizējis jebkādu savu sapni, kas paģēr vienpatīgu ilgtermiņa ieguldījumu, disciplīnu un ticību tam, ka tur kaut kas sanāks. Simtkārt vieglāk ir kā vienam no komandas pieslēgties procesam kaut kad vēlāk - kāds pirms manis ir sajutis pirmos impulsus, kaut ko izsapņojis, pats tam noticējis, izcīnījies ar savām mazvērtībām, neticībām, pašsabotāžām, no zila gaisa uzradījis kaut kādu nebūt skici vai motīvu, kaut kur sadabūjis pirmo finansējumu vai jebkādu citu atbalstu un... gatavs! Ar to, protams, nekas nebeidzas - radītais tiks slavēts un pelts pāri trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām. Tas brīdis, kad nav nekāda apsolījuma, ka tas, ko dari, vsp saies, šķiet bezgalīgs. Noticēt kaut kam, kas, saprātīgi domājot, vsp nešķiet reāls - tur vajag lielu drosmi, lielu pofigu vai kādu vārdos neizsakāmu iekšēju dzinuli, kas mēdz neatlaist arī nakts vidū.
Mani vienīgie motivatori turpināt:
a) Tas neatlaiž;
b) Dzīves beigās nopietni nožēlotu, ja nebūtu šim devusi iespēju tikt izdarītam.
