Nepastarpinātu sevi #ep20

Pirms pāris dienām youtubā ieraudzīju vīrieti, kurš sēdēja uz krēsla ar pamatīgu mūzikas instrumentu bagāžu priekšā. Tas, kā instrumenti bija izkārtoti viņam pa stiepienam, jau vien bija vesela māksla - visi tie instrumenti, par kuriem jau pāris gadus biju sapņojusi: trīs dažādu garumu, platumu un krāsu didžeridū, shruti-box, ko vīrietis virtuozi vadīja ar pedāli, ap kaklu mutes ermoņiku statīvs, klēpī hanga un vēl vesels desmits skaņu avotu, ko tagad neatceros. Vīrietis pamīšus spēlēja te vienu, te trīs instrumentus reizē un es skatījos un skatījos. Brīdī, kad viņš sāka dziedāt, es apjuku. Viņš dziedāja pamatīgi šķībi. 

Man šis stāsts izvērtās nevis par šī vīra dziedāšanas šķībumu, bet par mani pašu. Ja nebūtu visa tā eksotisko un skaisto instrumentu kaudze, diez vai vīrietis sadūšotos tāpat vien dziedāt un nez vai viņam youtubā būtu tūkstošiem apbrīnotāju. Ilgojoties pēc neskaitāmajiem mūzikas instrumentiem, es biju vēlējusies noslēpties, jo kas gan es un mana balss esam bez tiem? Nu jau būs pagājuši astoņi mēneši, kopš esmu aptvērusi dvēseles ilgas - piedzīvot nepastarpinātu sevi, kad neturos ne pie viena no instrumentiem. Kad apraku, uzdāvināju un pārdevu savas trīs bungas, manam ego neklājās viegli, kad atdāvināju pārējos instrumentus, mans ego pie katra tāda dāvinājuma sarāvās. Man vēl ir palikusi vijole, taču var gadīties, ka šajās dienās arī to nopirks. Es bez neviena instrumenta? Kā!? Kā mani - bez instrumentu kaudzes - pamanīs tie, ar kuriem kopradīt? Kā vsp ir iespējams notikt nepastarpināti?

Un tagad sataisījusies bez ēdiena... next level kailums un drosme. Tie, kas to ir pamēģinājuši, piekritīs - sākumā tas ir kailāk par kailu miesu. 

Nez kā ir, kad vairs nav aiz kā slēpties - balss, rokas, augums - piedzīvot nepastarpinātu sevi apkārtējā pasaulē? Skērī šit no domas vien.

#saplūstarsevi