Pamanu #ep27

4. decembris, 2025 pl. 12:53

Pamazām sev apkārt ieraugu ļaudis, kuru izejošajās aktivitātēs vairs nav ego tripa (garīgā tai skaitā), un tas manai nervu sistēmai ir sazemējoši, nomierinoši un dziedinoši jeb soothing. Turklāt šie cilvēki nav ēnas zemes virsū vai paklāji citu laikabiedru egotripiskajiem iznācieniem. Viņi ir nosvērti, skaisti savā iekšējā mierā, sazemēta prieka pilni, viņi nemētājas ar eiforiskiem dievišķas mīlestības slavinājumiem, bet gan iemieso tos savā enerģijā, darot savu darāmo nesalīdzinoties vai nesalīdzinot, viņi ir silti, spēcīgi un maigi vienlaikus, labu vārdu pieņemot ar vienkāršību. Es nez, to var caurredzēt, caurjust - enerģiju, kas attīrījusies no blokiem, aiz kuriem ego drāmām vai fanfarām vairs nav kur aizķerties - tās iziet cauri, izšķīst, pāriet. Zināšana, ka tādu cilvēku ir arvien vairāk, silda siltāk par IKEA spožajām zvaigznēm ēku logos.

Un vēl es pamanu, kā mācos nenomest. Esmu sajutusi, cik dziedinoši tas ir, kad mani nenomet - vasarā Zvārtes iezī satiktais jaunais vīrietis mani nenometa, un tas bija šīs nenomešanas atklāsmes sākums. Esmu ilgstoši vērojusi, cik skaudri no malas izskatās, kad kāds kādu nomet - aprunā, izdzēš, novēršas, nerunā, apiet, augstprātizē, pazemina - kā nu kuro reizi tā nomešana izpaužas. Nenomest otru. Tas ne vienmēr nozīmē bezgalīgu būšanu vienā realitātes frekvencē, taču tas pavisam noteikti nozīmē godīgumu pret sevi un otru, vienlaikus pieņemot otru savas sirds frekvencē. Esmu nonākusi pie zināšanas, ka to var izdarīt tikai tie, kuri savu patieso lielumu ir sajutuši katrā savā šūnā, nevis imitē lielumu kā gaisa balonu. Esmu ceļā, kas ir cool.

Foto: Ginta