Bodī ārtiste #ep35

7. janvāris, 2026 pl. 9:24

Ziemas vidū nonākt kolosālā, siltā 5 kaķu mājā starp klusumu un ikea zvaigznēm uz kātiņa un vadiņā ir mana iekšējā bērna sapnis. Ārā mīnusi, bet es siltumiņā četras dienas airēju cauri man šķietami nepaceļamam mākslas projekta tekstam. Vakar vakarā to nosūtīju - izdarīts, un iegāju pirtī atlaist disciplīnu, saņemšanos, varēšanu. Fāāāk, kārtējo reizi apstiprinājās tas, ka nezinu kā, bet varu. Varu, saprotiet? No aizkapijas sevi izcelt varu un neuzrakstāmus tekstus uzrakstīt varu. Protams, protams, ka sadarbībā ar Dievu, taču... tā iekšējā ticība, apņēmība, izturība, pacietība, neatlaidība un spēja safokusēties pēc kritiena - to paveic šis cilvēkbērns Inka.

Šorīt vispār smieklīgi. Nē, smieklīgi nebūs īstais vārds. Tātad, decembra beigās pirmdienas rītā 8:30 iegadījos kādā lielpilsētas fitnesa centrā uz BodyArt nodarbību - mūsu kompaktais dream teams pēc darbu pilnas nakts bija nolēmis aiziet uz nodarbību pie Artas un sazemēties tālākajiem darbiem. Reāli kruta, kā baznīcā es jums teikšu. BodyArt manās sajūtās ir kā deja, tikai pieliekot muskuļu spēku un izturību - tieši tās īpašības, kuras ir vajadzīgas, lai noturībā fokusētos uz paveicamo. Intuitīvā dejkustība manam brīvajam garam ir kļuvusi pārāk ērta, tajā nav nekādas piepūles, vnk plūsti (ko es arī daru, protams), joga pārāk garlaicīga, utt.

Un tagad ielikšu šo BodyArt pieredzi kādā savas dzīves krutākā kontekstā.

Tieši pirms 3 gadiem man bija pazudusi dzīves jēga - ar vienu kāju jau biju nonākusi aizkapijā. Atceros, ka mašīnā braucu no Vidzemes uz Latgali, atpakaļskata spogulī skatījos savās izdzisušajās acīs, izdilušajā sejā un jutu, ka ir sūdi. Tajā brīdī piedāvāju sev izpildīt jebkuru savu vēlēšanos - jebko, kas iedzirkstītu manī kaut mazāko dzīvības pikseli. Signāls - klusums. Nulle. Nekā. Nākamajās dienās piespiedu sevi apsēsties ar kladi rokā un rakstīt 100 iemeslus, lai dzīvotu... nu, tur pļavas smarža... izspiedu kādus padsmit, bet tas viss bija no prāta, es vnk zināju, ka teorētiski man par to ir jābūt pateicīgai, taču ķermenī nebija nekādas reakcijas. Totāls izmisums, jo nav iespējams pie dzīvības dabūt to, kas negrib dzīvot...

Un tad atcerējos kādu citu reizi pirms apmēram 10 gadiem, kad tāpat sēdēju un kladē rakstīju 100 sapņus jeb mērķus, ko vēlētos realizēt, piedzīvot, tikai tā manis versija bija pilna aizrautības un ticības, ka viss sanāks, ka tālajā nākotnē viss ir iespējams. Un es precīzi atceros, ka viens no maniem sapņiem bija uzrakstīt grāmatu sievietēm (realizēts 2022-tajā), vēl kāds sapnis bija aizbraukt uz Gruziju (realizēts 2024-tajā), bet tajā drūmajā pakaļā man kā bāka atmiņā iespīdēja kāds no gaisa parauts sapnis - 46 gadu vecumā stāvēt Jaunzēlandē jogas pozā uz galvas. Man pēkšņi bija skaidrs - ja es bērnības mājas skapī atradīšu to kladi ar šo ierakstu un šī atmiņa patiešām izrādīsies patiesa, es dzīvošu! Tad man ir lemts dzīvot, nevis pusmūžā vnk izdzist no zemes virsas.

Tā arī bija - 46 gadu vecumā stāvēt Jaunzēlandē jogas pozā uz galvas. Tajā brīdī manī totāli nerezonēja ne Jaunzēlande, ne jogas poza uz galvas. Nekādu emociju, taču tas vismaz bija kaut kāds pavediens uz taku atpakaļ dzīvē.

Šodien mana nervu sistēma un limbiskās smadzenes knapi spēj atcerēties to laiku pirms trīs gadiem - esmu citur - afigenna laimīga dzīvot un pieredzēt.

Taču ar šo garo dubultstāstu gribēju pateikt tikai vienu - šī gada otrajā pusē esmu nolēmusi doties uz Jaunzēlandi, taču, lai man pašai un Dievpasaulei būtu interesantāk, tur nebūs nekādas jogas pozas uz galvas. Līdz tam laikam man no galvas un plūdeni ir jāapgūst BodyArt kustību komplekss, ko šorīt atradu youtubā, jo ļooooti biju noilgojusies tieši pēc šādām kustībām - izskatās vienkārši, bet pamēģini izdarīt, pirms runā, haha.

#lifegoals