apdeits #ep36
***
Sniegputenī no Vidzemes braukt uz Latgali pakaļ Gruzijas draugiem, kuri uz nedēļu bija noparkojušies Ludzā, šķita gan pārgalvīgi, gan pareizi, gan skaisti, gan dievvadīti. Ar mazo, radžaino wanabe džipiņu stūrēju cauri sniegiem par spīti ieteikumiem varbūt labāk nebraukt un vai tu tagad tiešām trieksies? Manas Latgales vietas kopā ar draugiem šķiet vēl maģiskākas. Kamēr no Sarkaņkalna skandām pāri Adamovas ezeram Sudden Lights dziedāja Mēs turpināmies, Dieva bērni Jasmīna, Sebastians un Inka smiedamies klumburoja sniega kalnā kā tādā dziesmas video, un tad piedziedājumā uz dibeniem vai stāvus laidās lejup, un visam pa vidu sunītis Mona.
Kamēr mēs piedzīvojām priekpilnu brīnumu, kāda cita mašīna bija iebraukusi grāvī.
***
Ieradāmies Gorā. Mūsu kultūras programma paredzēja apskatīt izstādi, kuras tematika trāpīja manas dzīves ģeogrāfijas epicentrā, un tad uz kafiju. Kā brīnišķīgi dižlauķi bieziem džemperiem (es ar diviem) un sniegzābakiem. Tikai tagad man pielēca, ka restorāna Zīds nosaukums ir nevis auduma veids, bet... zieds. Vot tev, latgaliete sirdī.
***
Pēdējo divu nedēļu laikā pieredzēju to, ka dusmas patiešām ir vajadzība nospraust robežas un nekas vairāk, turklāt rēcīgi - manam iekšējam bērnam tikai vajadzēja atzīt - es esmu dusmīga! - parādīt, ka mana robeža ir šiten te, un situācija atslāba visiem par labu. Pāris minūtes emociju, ķermeņa reakcijas, sevis vērošanas, klusēšanas, un tad pilnīgs klusums un miers, pēc kura turpinājās efektīvs talantīgu pieaugušo cienīgs kopdarbs.
Tie teju bezgalīgie gadi, kuros melnu muti biju ņēmusies ar sevis dziedināšanu un visu citu figņu, nav bijuši kaķim zem astes, to tagad ieraugu atkal un atkal. Fū, cik kaifīgi.
***
Kad piecu kaķu mājas saimnieki atgriezās no Tenerifes, manā klēpī iegūla pasaulē lielākie un garšīgākie avokado - vienu tādu ēdu bezgalīgi un beidzot tā mūžīgā avokado nepietiekamības trauma ir izčākstējusi.
***
Joka pēc bibliotēkā iestājos rindā uz Andras Neigurgas dienasgrāmatām Es esmu tas, kas paliek pāri. Pašķirstīju un sajutu, ka manas reiz mīļākās prozas grāmatas Stum, stum autore uz aizkapiju ir paņēmusi līdz manas pagājības putekļu ērci. Šīs grāmatas ir pagājība un punkts.
***
Braucu uz Kurzemi un domāju - ja savā komandā esi uzaicinājusi pašu Dievu un ne no viena cita neko negaidi, tad dāvanas (rokās), brīnumi (dzīvē) un degviela (bākā) līst kā no pārpilnības raga.
***
Un tad mierā un klusumā ieslēdzu youtube, kur Richard Rudd (gene keys čalis) ierunājis video par to, ko esmu pieredzējusi un ko jau kādu laiku jūtu savas dzīves fonā, taču par ko neprotu cilvēkiem pastāstīt, neizklausoties pēc jukušās. Kad ir pieredzēta apziņas izplešanās tik lielā mērā, ka pazūd robežas un pāri un cauri visam čukstus plūst svētlaimes, absolūtas pieņemšanas un mīlestības sajūta, kas nav nosaucama vārdā, tad... tad... varu tikai noplātīt rokas, ietusējot cilvēkpasaulē, kur viss ir baigi nopietni, es tai skaitā. Tā ir sirreāla sajūta, ka esi piedzīvojis ko tādu, ko nevienam nevar izstāstīt, bet vienlaikus tā ir vispatiesākā patiesība izplatījumā.
***
Ja kāds mani patiešām vēlētos izprast, nevis projicēt uz mani savas pieredzes priekšstatus, es teiktu - noskaties šo video un Tev pāries iluzorā spēja mani interpretēt. Tā ir tāda dubultdzīve, ka Dies pas.
***
Un pēc tam fotogrāfijas - garšiņas no dienām.
