40-stundniece #ep37

18. janvāris, 2026 pl. 11:52, Nav komentāru

Pēdējā reize, kad 40 stundas neko neēdu un nedzēru, bija kaut kad oktobrī. Toreiz tas izvērtās par pamatīgu ārpasaules (bez garšiņām) ieraudzīšanas tripu un ieilguša naratīva sabrukšanu. Šoreiz 40-stundnieks, kā jau dziļai ziemai pieklājas, ir izvērties par iekšēju ceļojumu. Aiz loga -13, iekšā +23. Apzināti esmu nonākusi vietā, kur neēst un nedzert varu komfortā. Esmu to mēģinājusi darīt dažādos apstākļos - nāves bailēs, aukstumā, izmisumā, trūkumā, pilnmēness un saules aptumsumā, mīlas mokās, neziņā, apjukumā, cilvēkos un tā tālāk. Šis ir pirmais neēšanas un nedzeršanas trips, kuru izveicu vienkārši tāpēc, ka tā vēlos, nevis tāpēc, ka jādara.

Patiesībā tas ir ļoti skaisti - vērot sevi - kurā brīdī prāts aiz garlaicības impulsē, kurā brīdī baktērijas sāk sūdzēties, ka trūkst spēciņa, kurā brīdī toksīni sāk spiest uz fasciju vai galvu un kurā brīdī nervu sistēmas limbiskajai daļai gribētos kādu numbing elementu... Vai kurā brīdī šito visu nafig pārtraukt. Vakar vakarā ap 21.30 nenāca miegs un šķita - viss, velku t-kreklu un eju apēst pusi avokado. T-kreklu uzvilku un biju jau pussēdus, kad pamanīju, ka sunītis Mona gultā ir iekārtojies man mazliet tuvāk - tādā apķeramā attālumā. Ietinos pie Monas un kādā brīdī izrādījos aizmigusi.

Šorīt piecēlos un, pirmkārt, izjutu gandarījumu, ka nebiju padevusies pirms laika. Otrkārt, iedomājos, ka šos sevis vērojumus varētu paturpināt vismaz līdz vakaram vai rītrītam - sak, kas notiek aiz 50 stundu absolūta gavēņa robežas? Taču tad aptvēru šī tripa treškārt - daždesmit stundu laikā biju sajutusi ko būtisku un ieguvusi skaidrību dažās neskaidrībās. Vēlos sajusto integrēt, nevis spiest uz teicamniecisku apjomu. Tāpēc rāmi, lēnām - mīlestībā.

Foto: SoFar Valters

40-stundniece #ep37

Nav komentāru

Komentēt