"Empty yourself to be filled" #ep39
Nesen mana draudzene Daina pastāstīja par kādu bagātu sievieti, kura esot teikusi apmēram šādi (citēju ļoti aptuveni), "Tagad dzīvoju pilnīgā paļāvībā uz Dievu, Dzīvi. Eju svētceļojumā un nedomāju, kur palikšu pa nakti." Man tas šķita forši, ka viņa tā dara, bet tad Daina paplēta manu skatījumu (atkal citēju ļoti aptuveni): "Tu dodies ceļojumā un apzinies, ka tev ir tik daudz naudas, cik vien vajag, lai par to paliktu jebkurā naktsmājā - cilvēki par naudu izguldīs, paēdinās, atvedīs, aizvedīs. Tad paļauties uz Dievu, Dzīvi ir viegli. Tāda ērta, pašpietiekama paļaušanās. Tiem, kuriem naudas kādā brīdī ir supermaz, tie piedzīvo pavisam citu paļaušanās līmeni un iekšējo spēku - viņi ir spiesti iet ārpus sava pašlepnuma, pašpietiekamības, komforta, iluzorās drošības rāmja."
Teorētiski man tas bija skaidrs, jo savā dzīvē esmu dāsni izdzīvojusies pa abām šķautnēm - turīgo un nabadzīgo.
Taču tikai šajās divās gavēšanas reizēs šo paļaušanās efektu sajutu līdz kaulam. Kad kontā ir nauda un virtuves plauktā milzu avokado krāvums, 40 stundas pagavēt ir romantiski un izaicinājumam prasītos pāris dienas pielikt klāt. Kad kontā ir 15 centi un virtuves plauktā ir palikuši vairs tikai 3 garšvielu trauciņi (ceļoju, tāpēc līdz ir tas, kas ir), un nav ne jausmas, kad un kāds varētu būt nākamais ienākumu avots, tad gavēšana pārvēršas par dziļu paļāvību Dievam, Dzīvei un Ceļam. Šajā reizē gan vairs nejutu ne nieka no moceklības - tā drīzāk bija ieinteresēta vērošana - ko man ir paredzēts aptvert, saprast, sajust? Vēroju savu ķermeni, apziņu - kā tie arvien nosvērtāk atvērās paļāvībā, nepieļaujot ne mazāko manipulatīvo domu. Šoreiz manām sajūtām cauri gāja gan tie, kuri kara notikumu epicentrā dienām netiek pie ēdiena, gan tie, kuri kādas diagnozes dēļ ilgstošu gavēni izmanto kā pēdējo izmisuma soli dzīvei un tad turpina dzīvot vēl daudzus gadus.
Naktī manā tukšumā ielija zināšanas - gan tekstuāli risinājumi iesprūdušos rediģējumos, gan tas, kas man jāizdara nākamo 24 stundu laikā. Apzinos, ka Dzīve no manis šobrīd sagaida tieši to, no kā man ir afigenna bail. Nenormāli bail. Citi to dara dziedādami, bet man tas ir kaut kāds... nu, bet... aizvēršu acis un darīšu, pofig.
Šīs dienas enerģija ir īstens Sanskrits - kaut kas skaists, precīzs, netverams, mīlošs. Vai ir iespējams kādu mīlēt vēl vairāk?