Kā ir #ep41
Nez, romantizētās filmās par rakstniekiem dažas tādas epizodes esmu manījusi, varbūt kādam tā notiek arī dzīvē. Droši vien, kāpēc ne? Man filmas scenārija rakstīšana ir ilgs un neatlaidīgs ceļš nezināmajā. Ir dienas, kad uzrakstu pāris rindiņas, ir dienas kad izdzēšu pusi uzrakstītā, jo pieredze un apziņas stāvoklis liek ieraudzīt visu citādāk, turklāt pati esmu kļuvusi cita - ne vairs tā, kas pirms vairāk nekā gada, kad sāku scenāriju rakstīt. Dažreiz dienām un nedēļām neuzrakstu neko, lai gan teju katru dienu piesēžos pie datora, jo cita svarīgāka darba par šo man nav. Tā to šobrīd jūtu. Kaut kas caur mani vēlas to izradīt, pat ja mans prāts nespēj noticēt, ka tam vsp ir kāda jēga.
Vakar piedzīvoju spēju atklāsmi - šis scenārijs ir manas dzīves metaforisks spogulis. Nupat pāris mēnešus atkal biju iestrēgusi kādā scenārija epizodē - ar prātu netiku laukā, un, kā piesēdu pie datora, tā katru reizi uznāca tik nenormāls miegs, ka nespēju caursist šo pašsabotāžas sienu. Pirms dažām dienām gavēju un klusumā man atnāca atbilde par maniem pēdējā laika dīvainajiem sapņiem, kuri diezgan līdzīgā noskaņā atkal un atkal atkārtojās - par to, kurā punktā pagātnē esmu iestrēgusi un kāpēc. Vakar šo pagātnes iestrēgumu neticamā veidā izdevās atlaist, un nakts vidū pēkšņi atnāca atklāsme par to, kā tikt ārā no iestrēguma scenārijā. Lai gan nāca miegs, cēlos un gāju pēc datora. Tās atkal bija vien dažas rindiņas teksta, taču, kad aizvēru datoru, raudāju - jutu, kā no mana energolauka izšķīst kāds aizlaikiem līdzstiepts smagums, kā augums atslābst.
Nja, tas tev nav nekāds instagrams vai feisbuks, pat youtube ne. Ej cauri miglai kopā ar sevi.
