Purity #ep43
Vārds purity pirmo reizi pie manis atnāca pirms gadiem desmit, toreiz to nakts tumsā izkliedzu latviešu valodā un kā īpašības vārdu - tīrs. Pirms gadiem pieciem tas sāka man mākties virsū kā tāds lietuvēns, atceros, ka biju iegādājusies tādu miniatūru kladīti skicēm, taču rezultātā visas lapas pierakstīju pilnas ar dažādu krāsu un izmēru purity - tik lielas bija manas ilgas. Pirms diviem gadiem nopietni pieķēros ķermeņa tīrīšanai - primāri lai paliktu dzīva (mana bezgalīga pateicība Jasmīnai, Sebastianam un Artūram Ķirpam par laiku, kad viņi paturēja man roku ceļā pie veselākas sevis versijas).
Šobrīd vārds purity manā laukā vairs nav tik sakāpināts. Neēšanas un nedzeršanas pieredzes drīzāk uztveru kā tādas humbling (pazemīgas vrb) sarunas ar Garu, Dievu, Dzīvi, pati ar sevi. Tā iekaisusī pasaules ņemšanās ap ēšanas kultu ir bijis kā tāds nepārtraukts sirēnas sauciens, kas mani ilgstoši bija triecis pret pašsabotāžas klintīm. Vienlaikus tas bija arī manis pašas melnais caurums, ko nespēju vien aizbāzt. Lai aizpildītu tukšo atšķirtības sajūtu, bija vajadzīgas arvien lielākas cukura un glutēna devas. Es nespēju apstāties - tukšu dzērājsolījumu bija vairāk nekā debesīs zvaigžņu.
Un te nu es esmu. Tā, starp citu, sākotnēji gribēju saukt savu grāmatu - te nu es esmu. Šis pusotras nedēļas (ar pauzītēm) neēšanas/nedzeršanas trips ir stiprinājis manu izturību, tas ir parādījis, cik patiesībā reti es jūtos izsalkusi - varbūt reizi diennaktī, un arī tad jāapšauba, vai tas patiešām nav kāds prāta vai baktēriju triks, nevis patiess izsalkums. Un nē, es nevienam nekad neteikšu - pofig, neēd vsp, kas tur tāds! Tām ir jābūt kādām dziļām ilgām, spēcīgai vilkmei to atkal un atkal piedzīvot, taču vienlaikus novēlu sev šādas pieredzes tikai tad, kad pati to izvēlos, jo tā jūtu, nevis apstākļi saiet. Arī brīvība izvēlēties ēst ir skaista. Visvairāk par visu man garšo biezpienmaize.
