Mind Games #ep45
Šķiet, šī agonija ir ilgusi pāris gadus, kad pirmo reizi tā līdz kaulam aptvēru, ka esmu nogurusi no aprunāšanas (mēs jau neaprunājam, mēs vnk tā garīgi apmaināmies ar pieredzēm) tik ļoti, ka mana nervu sistēma ir iekaisusi un sarunās nespēj atslābt, jau nojaušot, ka pienāks brīdis, kad virtuvē aiz matiem tiks ievilkts kāds sarunā klāt neesošais (parasti tiek). Tas iekaisums vienā brīdī bija kļuvis tik neizturams, ka no vienas draudzenes izvairos, citu pārtraucu, kāda drauga iekaisušo prātu kušinu, taču pārsvarā sanāk kā mazam bērnam sēdēt un gaidīt, kamēr pieaugušais pabeigs savu apzināto vai neapzināto (aprunāšanas) vardarbību, jo varbūt tas tomēr ved pie kādas spēcīgas pašatklāsmes (pārsvarā nē, pārsvarā aprunājamais kaut kādā ziņā mēdz būt mazkvalitatīvāks, protams). Turklāt bērns manī skaidri apzinās - ja kāds manā klātbūtnē aprunā kādu, tad tieši to pašu viņš dara kaut kur citur, tikai citur es esmu tā, kas kļūst par aprunātāja ego pašsvarīguma ēsmu, un tā mazajai meitenei ir visskaudrākā atziņa - ar šo cilvēku es nevaru justies droši, es neesmu drošībā. Un nē, es neesmu upuris - ja gar manām acīm lido tik milzīgi baļķi, tad kādam tādam pašam skabargas lieluma baļķim ir jābūt arī manās acīs. Vairākiem droši vien, kas, savukārt, nozīmē to, ka kaut kur ir kāds, kurš ar mani nevar justies drošībā. Protams, protams, šis apmātais riņķa dancis manā laukā savu iekaisīgumu ir simtkārtīgi mazinājis - pašas domās vairs nav spraigu sižetu, tās apstādinu, nomainu bildi, līdz ar to arī ārpasaulē ir mazinājies iekaisums.
Reiz kādā sarunā man teica, ka aprunāt ir cilvēka dabā. Nu, pag, izskatās, ka esam diezgan ērti iekārtojušies, haha. Un ja nu tā nav absolūtā patiesība? Ja nu tas vnk ir automatic habit nevis daba? Vienlaikus apzinājos, ka tas iekšējais karalauks man ir tik ļoti apnicis, ka pat negrasos katru baļķi detektēt atsevišķi. Gaidīju, kad situācija manī eskalēsies, turpināju vērot kara epizodes ārpusē un pašas galvā - kā atšaudos no projekcijām, kā domās pretuzbrūku, kā vainīga saraujos, tad atkal plešu sirdi un... bezgalīgs stāsts, karoč.
Pirms pāris dienām noklausījos kārtējo neperfektās būtnes aprunāšanu un nolēmu pārstāt izlikties, ka istabā nav ienācis milzu zilonis - vairs negribēju iet mājās ar sājo morālo pohu sajūtu mutē. Man tas bija drausmīgi apnicis. Drausmīgi. Apnicis. Konfrontēju sarunbiedri un pati savas prāta spēlītes. Pirmkārt jau pati savas. Bez dusmām un pārmetumiem, bet ar patiesu ziņkāri. Šķiet, ka šorīt agri sajutu, kā visas zemūdenes no dzelmes izceļas vienlaikus - prāta spēļu zemūdenes izrādās vien iluzori triki, lai cilvēks pakāstu savu dārgo dzīvības enerģiju, karojot pats ar sevi.
Jau pāris gadus pieķeru sevi pie domas - ja jau es dažkārt spēju sajust citus cilvēkus, tad noteikti ir tādi, kas spēj lasīt manas domas. Kā būtu, ja no šodienas es sāktu dzīvot tā, it kā ikkatrs spētu lasīt manas domas? Kā tad es tās pieskatītu? Droši vien daudz uzcītīgāk. Tās jau nav akurāt sliktas, taču nereti tās ir noskretušākas par to vietu dzīvē, kur vēlos nokļūt.
Klau, ko tur daudz - līdz 17. februārim es tieši tā arī darīšu. Eksperiments. Dzīvošu tā, it kā ikkatrs spētu lasīt manas domas. Tas nenozīmē teicamnieciski pozitīvu domāšanu - tas nozīmē apzinātu klātbūti sev, lai pamanītu, kurā brīdī esmu ielīdusi savā galvā un kaut ko iekaisīgi risinu, lai knipja ātrumā pašsvarīgo domājamo saturu nolaistu pāris stāvus zemāk - sirdī. Esmu tur bieži sabijusi, taču intelektuālajai intelektuālei smadzenes ir kā dižmagnēts, kā spožums un vienlaikus posts.
A, davai, tagad pamēģināšu citus uzsvarus - sirds intelekts. Sirdstelekts or smth. Kā, nez, tad dzīve notiks? Inčīgi, ne?
- kastevkaiškamon? /prāts/
