Kustība #ep46
Un tad man atrakstīja draudzene - jā, davai, darām! Un tad vēl viena. Nu jau mēs esam kādas četras, kuras ir izteikušas nodomu pavērot šo tāda ir cilvēka daba (skat.#ep45) dīvaini ērto dogmu un varbūt pat uzhakot to. Vakar bija pirmā diena, un man ļoti, ļoti patika. Dīvaini, ka neko daudz cīnīties ar prātu nevajadzēja, kā biju iedomājusies. Vispār nekādas cīņas. Vēroju, kā tas uzsāk kādu dialogu, taču redzu, ka tas ir tāāāds pašsvarīgs fufelis vai drīzāk ilūzija. Starp citu, kopš oktobrī piedzīvoju ārkārtīgi spēcīgas un rēcīgas pieredzes, kurās ieraudzīju, ka prāts vsp neesmu es, man ir kļuvis mierīgāk dzīvot - vairs ne tik impulsīvi, instinktīvi, iezūmoti. Tagad drīzāk spēju atzūmoties un kustēties intuitīvi.
Prāts ir skaļš un skaļi grib, skaļi darbojas pa manām smadzenēm kā pa savu kabatu, un kopš vakardienas tas ik pa laikam tiek nosūtīts atvaļinājumā uz sirdi. Vai pieredzes apmaiņā, vai mīlēties. Es nezinu, kas tieši tur notiek, taču jūtu, ka tā ir kaut kāda alķīmija.
