Tas nav lūps #ep47
Ja no malas un man pašai dažkārt šķiet, ka laiku pa laikam atgriežos vecajos paternos, tad patiesībā tā nekad vairs nav iepriekšējā vieta, kurā atgriežos. Ja atgriežos, tad tas vairāk ir kā vērojums - ko es te vēl meklēju un kāpēc?
Tāds loopa paterns manā dzīvē ir bijuši arī tie rīki, ar kuru palīdzību cilvēkus un notikumus var strukturēt nogriežņos, līknēs un būrīšos - astroloģijas, hjumandizaini, maiju kalendāri un viss, kas vēl nāks. Katru reizi, tiekot pie iespējas ko tādu papētīt, prāts vnk orgasmiski ālējas kā pie milzu pavlovas ticis.
Maiju kalendāra enerģijās aizrautīgi un apzināti izdzīvoju divus pilnus lokus. Otrā reize bija īpaši garšīga - biju daudz ko samācījusies, izdzīvoju viļņus caur savu draugu enerģijām, prāts no enerģiju un notikumu sinhronitātēm orgasmēja teju katru dienu. Nupat teicamnieciskā kārtā biju sataisījusies iet nākamajā maiju kalendārajā gadā, kurš iesākās pirms 13 dienām, un tieši tajā brīdī, kad sevī svinīgi teicu iziešu arī trešo, es zināju - ņifiga ne. Vienkārši sajutu, ka viss, ka punkts, ka pietiek, ejam tālāk. Kurp? Savā jušanā. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka man drausmīgi apnika iet prāta pavadā. Drausmīgi. Apnika. Jūtu, ka vārdu salikums drausmīgi apnika pēdējā laikā ir kļuvis par tādu kā pārliecinošu motivatoru neatgriezeniskām pārmaiņām.
Mazliet rēcīgi, ka šo lēmumu tik spēji pieņēmu sava maiju kalendāra viļņa pirmajā dienā. Nākamo 13 dienu enerģijas pārzinu kā savu kabatu, tur prāts vēl varēs izspēlēties. Bet tālāk? Dies' vien zin', kas tur.
P.S. Viens no maniem mīļākajiem paterniem, kur atgriezties, ir šis blogs - lai kā cauri laikiem tas transformētos, šāda vieta man laiku pa laikam ir vajadzīga. Paldies Līgai par iespēju to turpināt darīt zem skaista nosaukuma, nevis ar kaut kādu aneksu. Samaksāts rēķins ir samaksāts rēķins. Sīkums, taču ļoti patīkams. Paldies!
