Pavērsiens #ep50

14. februāris, 2026 pl. 16:39, Nav komentāru

Pēdējie pāris mēneši ir bijuši dīvaini. Dīvaini vai savādi - viens no vārdiem. Vēroju apkārtējo projekcijas uz sevi, vēroju, kā pati cenšos trīsreiz pārjautāt, lai pārliecinātos, ka sarunbiedru esmu izpratusi tieši tā, kā viņš/viņa savā iekšpasaulē sevi jūt un notiek, nevis projicēju uz otru savu pieredzi. Kad ir ieslēgts apzinātības maksimālais apgrieziens, saprotu, ka pat vissīkākais nanopikselis otrā atšķiras no jebkura mana vai cita cilvēka pieredzes, uztveres, sajūtu un domāšanas pikseļa, un tas ir mazliet čau.

Trīs gadus esmu gājusi cauri intensīvām metamorfožu fāzēm, kaut ko atmetot un tad plešoties, atmetot un tad novienkāršojoties, atmetot un plešoties, atmetot un slīdot dziļumā pie sava kodola, kurš, izrādās, nav dziļumā, bet plašumā... un dziļumā. Un tā tālāk. Šajā laikā tā īsti neesmu apstājusies, lai paskatītos uz sevi, sevī - kas ir tas, ko patiesi vēl sajūtu kā savu un kas manī un ap mani ir vien čūskas vecās ādas stērbeles, aiz kurām apkārtējo projekcijām aizķerties?

Vakar mani piemeklēja spēja atklāsme - tad, kad es pati būšu noformējusies un nostiprinājusies savā pēcmetamorfožu kodolā, man vairs neliksies, ka man sevi ir kā jāpaskaidro. Un tas notiks nevis tāpēc, ka būs beigušās projekcijas (tās pastāvēs tikmēr, kamēr eksistēs cilvēciskais ego). Es vienkārši notikšu pati no sevis. Notikšu pati no sevis. No sevis.

Par šo runāju nākotnes formā, taču process ir aizgājis, tas notiek. Jūtu, kā šajās dienās formējos un vienlaikus nostiprinos. Ļoti, ļoti garšīgi.

Pavērsiens #ep50

Nav komentāru

Komentēt