Kreisā acs #ep51

14. februāris, 2026 pl. 18:31

Nekad neesmu to redzējusi, uz sevi skatoties spogulī, taču vienmēr esmu jutusi, ka, atslābinātu un nefokusētu skatienu vēršoties tālumā, mana kreisā acs mazliet šķielē. Pēdējā laikā to piedzīvoju īpaši bieži - sēžot pie galda vai pastaigājoties dabā, arvien biežāk attopos pieredzam šo defokusēto bezdomu skatienu.

Kādā brīdī piefiksēju, ka šādos brīžos mana kreisā acs mēdz dzīvot kādā citā realitātē, es jūtu sevi notiekam telpā, kādā esmu ilgojusies nokļūt. Vēl oktobrī redzēju tikai šīs telpas griestu fragmentu. Nu jau redzu arī sienas, grīdu, paklāju, dažus telpaugus, dzirdu klusumu vai mūziku, jūtu sevi pārvietojamies, bet neredzu savu augumu no malas.

Mirklī, kad safokusēju abas acis, kreisās acs vīzija pazūd un es atkal esmu pilnībā klātesoša viengabalainajā realitātē, ko ilgstoši esmu apzināti vai neapzināti radījusi. Aptveru, ka šī fenomena ķermeniskās sajūtas spēju noraksturot arī ar prātu - labā acs (smadzeņu puslode) ir klātesoša šajā laiktelpā, kurā ilgstoši esmu sevi pieredzējusi - tā dara, domā, rīkojas, lai es šeit normāli notiktu. Taču kreisā... faaaaaaaak. Kreisā notiek behind the scenes - tā savā nodabā uzhako to, kā šķietami nav, taču ir.

Šodien ar suni pastaigājos pa saules pielieto priežu mežu un vienlaikus atrados divās realitātēs - kreisās acs vīzijā un tajā, kas notiek abu acu fokusā - saulē laiku pa laikam vizuļoja gaisā izsijātas sniegpārslu saujas. Dziedāju tur kaut ko savu un apraudājos, protams. Linearitāte ir ilūzija.