Klusuma studijas #ep53
Kādreiz neapzinājos, kas ir tās skumjas un ilgas, kas man mūžam ir bijušas klātesošas, tāpēc bēgu ēdienā un pieredzēs. Taču kaut kādā 2022. gadā pienāca diena, kad nejauši pagaršoju Kosmisko Mīlestību, no kuras mēs visi esam iluzori atdalījušies. Pēc tās reizes ir bijušas vēl dažas spēcīgas absolūtas mīlestības enerģijas pieredzes, kuras esmu centusies iekopēt šūnu atmiņā. Vienlaikus aptveru, ka visas manas ilgas ir nekas cits, kā Dieva ilgas caur mani piedzīvot pašam sevi. Tāpat sevī esmu integrējusi neduālisma pieredzi, kur atdalīšanās vai piedzimšana ir tikai ilūzija. Man visas pārpasaulīgās teorijas ir pazīstamas līdz intīmiem un neaizmirstamiem ahā momentiem. Taču tas nepalīdz pieredzētajā skaistumā noturēties līdz nāve mūs šķirs. Katru dienu tas viss ir sākams no jauna, no jauna, no jauna - tik cilvēcīgi.
Jā, jā, viss ir Dievs. Taču, kad ir piedzīvota tik ēteriska, spēcīga mīlestības un maiguma enerģijas klātbūtne, tad manis reiz dievinātais zefīrs maigums šķiet kā plastmasas surogātmāte. Pat ja arī plastmasas surogāts ir Dievs, tas nenozīmē, ka man tas der. Nu jau zinu, ka, ja ļaušos vājuma mirklim un izēdīšu tukšu surogātmīlestības iepakojumu, es attapšos vakardienā.
Klusumā nenāk miegs - ir tik kluss, ka nav aiz kā paslēpties.
