Nesen aptvēru, ka manas ilgas pilnībā neēst un nedzert ir cita veida iespējas meklēšana tam, kā aizbēgt, noslēpties, pazust no laicīgās pasaules dzīves. Paslēpties nomirstot man nesanāca, tad nu, davai, uz otru grāvi - dzīvot nedzīvojot. Patiesībā gan apzinos, ka tā ir visskaistākā pieredze, ko uz planētas Zeme var piedzīvot - esot šeit, saplūst ar brīnumaino, kas apkārt, un pieļauju, ka kaut kādā supersirmā vecumā iedošu sev arī tādu pieredzi. Taču, jā, notvēru aiz astes to, kura visādiem veidiem ir gatava izvairīties no uzkāpšanas uz skatuves.