Klusuma studijas #ep53
Kādreiz neapzinājos, kas ir tās skumjas un ilgas, kas man mūžam ir bijušas klātesošas, tāpēc bēgu ēdienā un pieredzēs. Taču kaut kādā 2022. gadā pienāca diena, kad nejauši pagaršoju Kosmisko Mīlestību, no kuras mēs visi esam iluzori atdalījušies. Pēc tās reizes ir bijušas vēl dažas spēcīgas absolūtas mīlestības enerģijas pieredzes, kuras esmu centusies iekopēt šūnu atmiņā. Vienlaikus aptveru, ka visas manas ilgas ir nekas cits, kā Dieva ilgas caur mani piedzīvot pašam sevi. Tāpat sevī esmu integrējusi neduālisma pieredzi, kur atdalīšanās vai piedzimšana ir tikai ilūzija. Man visas pārpasaulīgās teorijas ir pazīstamas līdz intīmiem un neaizmirstamiem ahā momentiem. Taču tas nepalīdz pieredzētajā skaistumā noturēties līdz nāve mūs šķirs. Katru dienu tas viss ir sākams no jauna, no jauna, no jauna - tik cilvēcīgi.
Jā, jā, viss ir Dievs. Taču, kad ir piedzīvota tik ēteriska, spēcīga mīlestības un maiguma enerģijas klātbūtne, tad manis reiz dievinātais zefīrs maigums šķiet kā plastmasas surogātmāte. Pat ja arī plastmasas surogāts ir Dievs, tas nenozīmē, ka man tas der. Nu jau zinu, ka, ja ļaušos vājuma mirklim un izēdīšu tukšu surogātmīlestības iepakojumu, es attapšos vakardienā.
Klusumā nenāk miegs - ir tik kluss, ka nav aiz kā paslēpties.
pašplūsme #ep52
Kāpēc tieši tagad? Nu, ja jau, tad jau. Tuvojas eklipses, un mana iepriekšējo divu gadu eklipšu pieredze neatstāj ilūzijas par to, ka es esmu tā, kas šajā laikā kaut ko kontrolē. Tiek saliktas scenogrāfijas, sasaukti aktieri, pat izrāžu datumi tiek noteikti, un notiek neizbēgamīga - pēkšņi atrodos notikumu epicentrā, ko pieredzu neparastā intensitātē. Šoreiz šo pieredzi vēlos iziet tik apzināti un sazemēti, cik vien manā cilvēciskajā veidolā tas ir iespējams.
Turklāt, manā pieredzē nupat, nupat ir sasniegta galējā robeža, kur pamācību piedāvājumā pieredzu galēju haosu tamī, ko ēst, ko neēst un vai vispār ēst. Nopietni, tas ir kaut kāds sabrukušā Bābeles torņa scenārijs simtajā pakāpē. Pēc šīm neēšanas un nedzeršanas dienām mans ķermenis turpmāk pats izvēlēsies - ābolu vai gaļu, un brīdī, kad būšu ierauta kādu notikumu virpulī, mans uzdevums būs rūpīgi pārbaudīt, vai uz konkrētā produkta patiešām ir uzrakstīts mans vārds.
P.S. Šodien mežā mazliet padzēros sniegu - tik maigas konsistences dzērienu vēl nebiju dzērusi, un šis konkrētais bija ar meža garšu.
Kreisā acs #ep51
Kādā brīdī piefiksēju, ka šādos brīžos mana kreisā acs mēdz dzīvot kādā citā realitātē, es jūtu sevi notiekam telpā, kādā esmu ilgojusies nokļūt. Vēl oktobrī redzēju tikai šīs telpas griestu fragmentu. Nu jau redzu arī sienas, grīdu, paklāju, dažus telpaugus, dzirdu klusumu vai mūziku, jūtu sevi pārvietojamies, bet neredzu savu augumu no malas.
Mirklī, kad safokusēju abas acis, kreisās acs vīzija pazūd un es atkal esmu pilnībā klātesoša viengabalainajā realitātē, ko ilgstoši esmu apzināti vai neapzināti radījusi. Aptveru, ka šī fenomena ķermeniskās sajūtas spēju noraksturot arī ar prātu - labā acs (smadzeņu puslode) ir klātesoša šajā laiktelpā, kurā ilgstoši esmu sevi pieredzējusi - tā dara, domā, rīkojas, lai es šeit normāli notiktu. Taču kreisā... faaaaaaaak. Kreisā notiek behind the scenes - tā savā nodabā uzhako to, kā šķietami nav, taču ir.
Šodien ar suni pastaigājos pa saules pielieto priežu mežu un vienlaikus atrados divās realitātēs - kreisās acs vīzijā un tajā, kas notiek abu acu fokusā - saulē laiku pa laikam vizuļoja gaisā izsijātas sniegpārslu saujas. Dziedāju tur kaut ko savu un apraudājos, protams. Linearitāte ir ilūzija.
Pavērsiens #ep50
Trīs gadus esmu gājusi cauri intensīvām metamorfožu fāzēm, kaut ko atmetot un tad plešoties, atmetot un tad novienkāršojoties, atmetot un plešoties, atmetot un slīdot dziļumā pie sava kodola, kurš, izrādās, nav dziļumā, bet plašumā... un dziļumā. Un tā tālāk. Šajā laikā tā īsti neesmu apstājusies, lai paskatītos uz sevi, sevī - kas ir tas, ko patiesi vēl sajūtu kā savu un kas manī un ap mani ir vien čūskas vecās ādas stērbeles, aiz kurām apkārtējo projekcijām aizķerties?
Vakar mani piemeklēja spēja atklāsme - tad, kad es pati būšu noformējusies un nostiprinājusies savā pēcmetamorfožu kodolā, man vairs neliksies, ka man sevi ir kā jāpaskaidro. Un tas notiks nevis tāpēc, ka būs beigušās projekcijas (tās pastāvēs tikmēr, kamēr eksistēs cilvēciskais ego). Es vienkārši notikšu pati no sevis. Notikšu pati no sevis. No sevis.
Par šo runāju nākotnes formā, taču process ir aizgājis, tas notiek. Jūtu, kā šajās dienās formējos un vienlaikus nostiprinos. Ļoti, ļoti garšīgi.
Vaļā #ep49
Vēl esmu pamanījusi, ka dažreiz patiešām vienīgais, kas jādara, ir skaļi jāpajautā - pat ne kādam konkrēti, vienkārši telpā, kurā ir cilvēki, skaļi jāatskaņo sava vajadzība. Un var gadīties, ka notiek savāds brīnums - tieši tajā brīdī tur ir kāds, kuram ir tas, kas tev vajadzīgs, pat ja vajadzīgais ir kaut kas šķietami megaspecifisks.
Kaut kas manī ir atsprādzis vaļā. Tāds kā pumpurs or smth. Miers. Klusums. Šodien snieg. Dodos tālāk.
Photo credit: BREATHE #ISSUE 79 (https://www.breathemagazine.com/2026/01/15/breathe-issue-79/)
Nanolēcieni #ep48
Nupat, nupat ir piedzīvoti tik daudz nanolēcienu pieredzē un apziņā, ka klusums ir vienīgā atbilde. Sarunas un koppieredzes ar maniem Gruzijas draugiem Sebastianu un Jasmin ir Spēli uzhakojošas.
Vakar Jasmīnai nolasīju fragmentu no sarunas ar grāmatas Mazo lietu Dievs autori Arundhati Roju, kas 1:1 trāpa manā iekšsajūtā un pieredzē: When I'm writing, if I'm not feeling quite afraid - if I don't have the feeling that I'm jumping off a cliff and I don't know where this is taking me - then I know that this is probably not worth doing.
Jasmīna mirkli paklusēja un teica: Es to visu ieliktu vienā vārdā - nenovēršamība.
Tas nav lūps #ep47
Ja no malas un man pašai dažkārt šķiet, ka laiku pa laikam atgriežos vecajos paternos, tad patiesībā tā nekad vairs nav iepriekšējā vieta, kurā atgriežos. Ja atgriežos, tad tas vairāk ir kā vērojums - ko es te vēl meklēju un kāpēc?
Tāds loopa paterns manā dzīvē ir bijuši arī tie rīki, ar kuru palīdzību cilvēkus un notikumus var strukturēt nogriežņos, līknēs un būrīšos - astroloģijas, hjumandizaini, maiju kalendāri un viss, kas vēl nāks. Katru reizi, tiekot pie iespējas ko tādu papētīt, prāts vnk orgasmiski ālējas kā pie milzu pavlovas ticis.
Maiju kalendāra enerģijās aizrautīgi un apzināti izdzīvoju divus pilnus lokus. Otrā reize bija īpaši garšīga - biju daudz ko samācījusies, izdzīvoju viļņus caur savu draugu enerģijām, prāts no enerģiju un notikumu sinhronitātēm orgasmēja teju katru dienu. Nupat teicamnieciskā kārtā biju sataisījusies iet nākamajā maiju kalendārajā gadā, kurš iesākās pirms 13 dienām, un tieši tajā brīdī, kad sevī svinīgi teicu iziešu arī trešo, es zināju - ņifiga ne. Vienkārši sajutu, ka viss, ka punkts, ka pietiek, ejam tālāk. Kurp? Savā jušanā. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka man drausmīgi apnika iet prāta pavadā. Drausmīgi. Apnika. Jūtu, ka vārdu salikums drausmīgi apnika pēdējā laikā ir kļuvis par tādu kā pārliecinošu motivatoru neatgriezeniskām pārmaiņām.
Mazliet rēcīgi, ka šo lēmumu tik spēji pieņēmu sava maiju kalendāra viļņa pirmajā dienā. Nākamo 13 dienu enerģijas pārzinu kā savu kabatu, tur prāts vēl varēs izspēlēties. Bet tālāk? Dies' vien zin', kas tur.
P.S. Viens no maniem mīļākajiem paterniem, kur atgriezties, ir šis blogs - lai kā cauri laikiem tas transformētos, šāda vieta man laiku pa laikam ir vajadzīga. Paldies Līgai par iespēju to turpināt darīt zem skaista nosaukuma, nevis ar kaut kādu aneksu. Samaksāts rēķins ir samaksāts rēķins. Sīkums, taču ļoti patīkams. Paldies!
Kustība #ep46
Un tad man atrakstīja draudzene - jā, davai, darām! Un tad vēl viena. Nu jau mēs esam kādas četras, kuras ir izteikušas nodomu pavērot šo tāda ir cilvēka daba (skat.#ep45) dīvaini ērto dogmu un varbūt pat uzhakot to. Vakar bija pirmā diena, un man ļoti, ļoti patika. Dīvaini, ka neko daudz cīnīties ar prātu nevajadzēja, kā biju iedomājusies. Vispār nekādas cīņas. Vēroju, kā tas uzsāk kādu dialogu, taču redzu, ka tas ir tāāāds pašsvarīgs fufelis vai drīzāk ilūzija. Starp citu, kopš oktobrī piedzīvoju ārkārtīgi spēcīgas un rēcīgas pieredzes, kurās ieraudzīju, ka prāts vsp neesmu es, man ir kļuvis mierīgāk dzīvot - vairs ne tik impulsīvi, instinktīvi, iezūmoti. Tagad drīzāk spēju atzūmoties un kustēties intuitīvi.
Prāts ir skaļš un skaļi grib, skaļi darbojas pa manām smadzenēm kā pa savu kabatu, un kopš vakardienas tas ik pa laikam tiek nosūtīts atvaļinājumā uz sirdi. Vai pieredzes apmaiņā, vai mīlēties. Es nezinu, kas tieši tur notiek, taču jūtu, ka tā ir kaut kāda alķīmija.
Mind Games #ep45
Šķiet, šī agonija ir ilgusi pāris gadus, kad pirmo reizi tā līdz kaulam aptvēru, ka esmu nogurusi no aprunāšanas (mēs jau neaprunājam, mēs vnk tā garīgi apmaināmies ar pieredzēm) tik ļoti, ka mana nervu sistēma ir iekaisusi un sarunās nespēj atslābt, jau nojaušot, ka pienāks brīdis, kad virtuvē aiz matiem tiks ievilkts kāds sarunā klāt neesošais (parasti tiek). Tas iekaisums vienā brīdī bija kļuvis tik neizturams, ka no vienas draudzenes izvairos, citu pārtraucu, kāda drauga iekaisušo prātu kušinu, taču pārsvarā sanāk kā mazam bērnam sēdēt un gaidīt, kamēr pieaugušais pabeigs savu apzināto vai neapzināto (aprunāšanas) vardarbību, jo varbūt tas tomēr ved pie kādas spēcīgas pašatklāsmes (pārsvarā nē, pārsvarā aprunājamais kaut kādā ziņā mēdz būt mazkvalitatīvāks, protams). Turklāt bērns manī skaidri apzinās - ja kāds manā klātbūtnē aprunā kādu, tad tieši to pašu viņš dara kaut kur citur, tikai citur es esmu tā, kas kļūst par aprunātāja ego pašsvarīguma ēsmu, un tā mazajai meitenei ir visskaudrākā atziņa - ar šo cilvēku es nevaru justies droši, es neesmu drošībā. Un nē, es neesmu upuris - ja gar manām acīm lido tik milzīgi baļķi, tad kādam tādam pašam skabargas lieluma baļķim ir jābūt arī manās acīs. Vairākiem droši vien, kas, savukārt, nozīmē to, ka kaut kur ir kāds, kurš ar mani nevar justies drošībā. Protams, protams, šis apmātais riņķa dancis manā laukā savu iekaisīgumu ir simtkārtīgi mazinājis - pašas domās vairs nav spraigu sižetu, tās apstādinu, nomainu bildi, līdz ar to arī ārpasaulē ir mazinājies iekaisums.
Reiz kādā sarunā man teica, ka aprunāt ir cilvēka dabā. Nu, pag, izskatās, ka esam diezgan ērti iekārtojušies, haha. Un ja nu tā nav absolūtā patiesība? Ja nu tas vnk ir automatic habit nevis daba? Vienlaikus apzinājos, ka tas iekšējais karalauks man ir tik ļoti apnicis, ka pat negrasos katru baļķi detektēt atsevišķi. Gaidīju, kad situācija manī eskalēsies, turpināju vērot kara epizodes ārpusē un pašas galvā - kā atšaudos no projekcijām, kā domās pretuzbrūku, kā vainīga saraujos, tad atkal plešu sirdi un... bezgalīgs stāsts, karoč.
Pirms pāris dienām noklausījos kārtējo neperfektās būtnes aprunāšanu un nolēmu pārstāt izlikties, ka istabā nav ienācis milzu zilonis - vairs negribēju iet mājās ar sājo morālo pohu sajūtu mutē. Man tas bija drausmīgi apnicis. Drausmīgi. Apnicis. Konfrontēju sarunbiedri un pati savas prāta spēlītes. Pirmkārt jau pati savas. Bez dusmām un pārmetumiem, bet ar patiesu ziņkāri. Šķiet, ka šorīt agri sajutu, kā visas zemūdenes no dzelmes izceļas vienlaikus - prāta spēļu zemūdenes izrādās vien iluzori triki, lai cilvēks pakāstu savu dārgo dzīvības enerģiju, karojot pats ar sevi.
Jau pāris gadus pieķeru sevi pie domas - ja jau es dažkārt spēju sajust citus cilvēkus, tad noteikti ir tādi, kas spēj lasīt manas domas. Kā būtu, ja no šodienas es sāktu dzīvot tā, it kā ikkatrs spētu lasīt manas domas? Kā tad es tās pieskatītu? Droši vien daudz uzcītīgāk. Tās jau nav akurāt sliktas, taču nereti tās ir noskretušākas par to vietu dzīvē, kur vēlos nokļūt.
Klau, ko tur daudz - līdz 17. februārim es tieši tā arī darīšu. Eksperiments. Dzīvošu tā, it kā ikkatrs spētu lasīt manas domas. Tas nenozīmē teicamnieciski pozitīvu domāšanu - tas nozīmē apzinātu klātbūti sev, lai pamanītu, kurā brīdī esmu ielīdusi savā galvā un kaut ko iekaisīgi risinu, lai knipja ātrumā pašsvarīgo domājamo saturu nolaistu pāris stāvus zemāk - sirdī. Esmu tur bieži sabijusi, taču intelektuālajai intelektuālei smadzenes ir kā dižmagnēts, kā spožums un vienlaikus posts.
A, davai, tagad pamēģināšu citus uzsvarus - sirds intelekts. Sirdstelekts or smth. Kā, nez, tad dzīve notiks? Inčīgi, ne?
- kastevkaiškamon? /prāts/
Other stories #ep44
- Man ir jauna fuksiju rozā cepure, ko nevelku, es varu tev atdot, - tā viena no draudzenēm.
Kādam fuksiju rozā ir vnk fuksiju rozā - patīk vai nepatīk, ir vai nav, kamēr man fuksiju rozā uz nākamajām 24 stundām izvērtās par dīvainu iekšstāstu. Manai bijušajai draudzenei (tumšmatainajai Zanei) jau gadus trīs ir fuksiju rozā cepure, mana bijušā tagadējai draudzenei (blondajai Zanei) ir fuksiju rozā cepure. Tas būtu diezgan dīvaini, ja arī es sāktu pa ielām pārvietoties ar fuksiju rozā cepuri. No vienas puses smieklīgi, no otras - nesmieklīgi, taču no pavisam citas puses - stāsts jau nav par Zanēm, bet par mani un bezmaksas fuksiju rozā cepuri. Doma, ka ne viss ir jāpērk, ir forša no dažādiem aspektiem - kādam nevajag, kādam vajag, un pieredzēt, ka nepieciešamās vai izsapņotās lietas pie manis var nonākt pa dažādiem un negaidītiem ceļiem, ir aizraujoši. Turklāt, kāpēc maksāt, ja pastāv tik vienkārša iespēja nemaksāt.
Vakar biju galvaspilsētā. Apģērbu veikalos nebiju bijusi veselu mūžību, tas vien bija vesels trips - iegāju dažos, lai redzētu, kas ir bijis modē pagājušā sezonā un kas tūlīt būs - kādi piegriezumi un krāsas. Visa cita starpā vēroju arī cepures - gan cilvēku galvās, gan veikalos pieejamās - visām atlaides, un tā šķita kā zīme, ka mana nesen izveidotā prioritāšu saraksta vidū esošā lieta varētu apsteigt pārējās daudz prioritārākās (zobupasta un zobubirste sunim, utt.). Iegāju arī Other Stories, kur visa cita starpā plauktā stāvēja pelēka cepure bez atlaidēm - 39 eur. Uzliku galvā un tūlīt pat sajutu, kā ikkatra mana šūna labsajūtā atslābst - maigā, mīkstā mohēra šķita apņemam ne tikai manu galvu, bet arī sirdi, turklāt nedisonē ar pārējām mana apģērba krāsām, kuru jau tā ir gana daudz. Jā, bet 39 eur...
Pauzē starp kultūras notikumiem sēdēju kafenītē un kādā brīdī iedomājos sevi tur sēžam ar fuksiju rozā cepuri galvā. Spēji sasmējos. Īsi pirms veikalu slēgšanas diezgan mērķtiecīgi iegāju Other Stories un vecās, pelēkās cepures vietā nopirku jaunu pelēku. Pie kases stāvēju tā, it kā grasītos samaksāt par afigenna stilīgu vakarkleitu.
Tumsā gāju pa Tērbatas ielu un veco cepuri smuki noliku uz atkritumu tvertnes - ja nu kādam tie vecie stāsti -20 grādu aukstumā noder.
Un šis stāsts vsp vairs nav par cepuri. Tā ir vesela revolūcija manā galvā un dzīvē, un tikai par 39 eur.
#otherstories
Purity #ep43
Vārds purity pirmo reizi pie manis atnāca pirms gadiem desmit, toreiz to nakts tumsā izkliedzu latviešu valodā un kā īpašības vārdu - tīrs. Pirms gadiem pieciem tas sāka man mākties virsū kā tāds lietuvēns, atceros, ka biju iegādājusies tādu miniatūru kladīti skicēm, taču rezultātā visas lapas pierakstīju pilnas ar dažādu krāsu un izmēru purity - tik lielas bija manas ilgas. Pirms diviem gadiem nopietni pieķēros ķermeņa tīrīšanai - primāri lai paliktu dzīva (mana bezgalīga pateicība Jasmīnai, Sebastianam un Artūram Ķirpam par laiku, kad viņi paturēja man roku ceļā pie veselākas sevis versijas).
Šobrīd vārds purity manā laukā vairs nav tik sakāpināts. Neēšanas un nedzeršanas pieredzes drīzāk uztveru kā tādas humbling (pazemīgas vrb) sarunas ar Garu, Dievu, Dzīvi, pati ar sevi. Tā iekaisusī pasaules ņemšanās ap ēšanas kultu ir bijis kā tāds nepārtraukts sirēnas sauciens, kas mani ilgstoši bija triecis pret pašsabotāžas klintīm. Vienlaikus tas bija arī manis pašas melnais caurums, ko nespēju vien aizbāzt. Lai aizpildītu tukšo atšķirtības sajūtu, bija vajadzīgas arvien lielākas cukura un glutēna devas. Es nespēju apstāties - tukšu dzērājsolījumu bija vairāk nekā debesīs zvaigžņu.
Un te nu es esmu. Tā, starp citu, sākotnēji gribēju saukt savu grāmatu - te nu es esmu. Šis pusotras nedēļas (ar pauzītēm) neēšanas/nedzeršanas trips ir stiprinājis manu izturību, tas ir parādījis, cik patiesībā reti es jūtos izsalkusi - varbūt reizi diennaktī, un arī tad jāapšauba, vai tas patiešām nav kāds prāta vai baktēriju triks, nevis patiess izsalkums. Un nē, es nevienam nekad neteikšu - pofig, neēd vsp, kas tur tāds! Tām ir jābūt kādām dziļām ilgām, spēcīgai vilkmei to atkal un atkal piedzīvot, taču vienlaikus novēlu sev šādas pieredzes tikai tad, kad pati to izvēlos, jo tā jūtu, nevis apstākļi saiet. Arī brīvība izvēlēties ēst ir skaista. Visvairāk par visu man garšo biezpienmaize.
Telepātija ir ieradusies, ko labu sadarīsim? #ep42
Šis ir tikai viens no daudziem telepātiskajiem notikumiem, ko pēdējā laikā pieredzu, un tos visus nav iespējams aprakstīt. Tās vairs nav vienkārši sinhronitātes, par ko bērnišķīgi priecāties, bet telepātija, kas ir ieradusies uz palikšanu. Šī rīta pieredze kaut ko nomainīja manā uztverē uz visiem laikiem - šis viss vairs nav joks. Tas, protams, ir tikai vēl viens spēles elements lielās Spēles ietvaros, taču vienlaikus tas nav joks. Tas ir big deal. Jauna uztveres forma - viss ir tepat. Viss ir vienots. Viss jau ir. Kamēr tie ir vārdi, tie ir vien tukši vārdi. Kad tas ir izjusts, to vairs nevar atiestatīt - atliek vien iet iekšā, kas vienā brīdī nozīmē, ka nekur nav jāiet, jo esam daudzdimensionāli - viss tepat ir.
Mēs praktiski varētu vairs nesarunāties un saziņai neizmantot vārdus, jo mēs tāpat sazināmies un, ja vien vajadzēs, satiksimies īstajos laikos un vietās un saņemsim tieši to, ko mums vajadzēja. Tā taču jau notiek, vai tad ne? Vismaz manā pieredzē jau krietnu laiku.
Fotogrāfija ir viena no manām pirmajām apzinātajām telepātijas dižpieredzēm, ko piedzīvoju 2024. gada aprīlī un maijā. Kā satiku savus draugus un kā nokļuvu Gruzijas kalnos un tajā baltajā pirtiņā ar skatu pāri pasaulei.
Kā ir #ep41
Nez, romantizētās filmās par rakstniekiem dažas tādas epizodes esmu manījusi, varbūt kādam tā notiek arī dzīvē. Droši vien, kāpēc ne? Man filmas scenārija rakstīšana ir ilgs un neatlaidīgs ceļš nezināmajā. Ir dienas, kad uzrakstu pāris rindiņas, ir dienas kad izdzēšu pusi uzrakstītā, jo pieredze un apziņas stāvoklis liek ieraudzīt visu citādāk, turklāt pati esmu kļuvusi cita - ne vairs tā, kas pirms vairāk nekā gada, kad sāku scenāriju rakstīt. Dažreiz dienām un nedēļām neuzrakstu neko, lai gan teju katru dienu piesēžos pie datora, jo cita svarīgāka darba par šo man nav. Tā to šobrīd jūtu. Kaut kas caur mani vēlas to izradīt, pat ja mans prāts nespēj noticēt, ka tam vsp ir kāda jēga.
Vakar piedzīvoju spēju atklāsmi - šis scenārijs ir manas dzīves metaforisks spogulis. Nupat pāris mēnešus atkal biju iestrēgusi kādā scenārija epizodē - ar prātu netiku laukā, un, kā piesēdu pie datora, tā katru reizi uznāca tik nenormāls miegs, ka nespēju caursist šo pašsabotāžas sienu. Pirms dažām dienām gavēju un klusumā man atnāca atbilde par maniem pēdējā laika dīvainajiem sapņiem, kuri diezgan līdzīgā noskaņā atkal un atkal atkārtojās - par to, kurā punktā pagātnē esmu iestrēgusi un kāpēc. Vakar šo pagātnes iestrēgumu neticamā veidā izdevās atlaist, un nakts vidū pēkšņi atnāca atklāsme par to, kā tikt ārā no iestrēguma scenārijā. Lai gan nāca miegs, cēlos un gāju pēc datora. Tās atkal bija vien dažas rindiņas teksta, taču, kad aizvēru datoru, raudāju - jutu, kā no mana energolauka izšķīst kāds aizlaikiem līdzstiepts smagums, kā augums atslābst.
Nja, tas tev nav nekāds instagrams vai feisbuks, pat youtube ne. Ej cauri miglai kopā ar sevi.
Tenderness / Maigums #ep40
40 stundu neēšanas un nedzeršanas, kā arī mantru dziedāšanas pēcefekts ir neizsakāms maigums. Viss mans augums, katra šūna ir pielijusi ar šo enerģiju. Maigums ir mans jaunais mīļākais stāvoklis.
Un tad uz mirkli iedomājos - kāda privilēģija - es varu būt tik maiga, un tam, izrādās, var nebūt nekāda sakara ne ar ko izdomātu vai ierāmētu šai pasaulē. Es vienkārši tāda esmu sev sevī.
Nē, nopietni, iedomājies, kāda tā ir brīvības forma? Vai es maz pati spēju aptvert, kādu mežonīgu sevis dziedināšanas darbu esmu paveikusi? Vnk sēžu te tāda maiga un esmu. Eimen.
Laimīgu Jauno gadu, Inka.
Tādas dienas #ep38
***
Viss ir relatīvs, arī skumjas. Izeju ar suni spelgonī pastaigāt pa saulainajiem Aļaskas plašumiem, suns atnes pamatīgu priežu zaru. Laužu to īsāku, metu un tad atceros, ka pagājušā ziemā knapi spēju pavilkt kājas, bezspēkā stutējos pret priedēm, pacelt kociņu man nebija spēka, kur nu vēl atvēzēties un mest. Toreiz sunim solīju, "Gan atkal būs tāda diena, kad metīšu tev kociņu." Tas šķita nereāls apsolījums.
Šoziem visas dienas ir kociņu metamās dienas. Nereālais ir kļuvis reāls.
***
Un tad pienāk vakars, kad ar savu zināšanu, varēšanu, viedumu un aizrautību ietrāpu kāda cita dzīvē īstajā vietā un īstajā laikā. Tādā brīdī diena šauj tūkstošgades salūtu un pār mani nolīst miljardiem laimes pikseļu. Dzirdu, kā manā ķermenī sprakšķ enerģija.
40-stundniece #ep37
Patiesībā tas ir ļoti skaisti - vērot sevi - kurā brīdī prāts aiz garlaicības impulsē, kurā brīdī baktērijas sāk sūdzēties, ka trūkst spēciņa, kurā brīdī toksīni sāk spiest uz fasciju vai galvu un kurā brīdī nervu sistēmas limbiskajai daļai gribētos kādu numbing elementu... Vai kurā brīdī šito visu nafig pārtraukt. Vakar vakarā ap 21.30 nenāca miegs un šķita - viss, velku t-kreklu un eju apēst pusi avokado. T-kreklu uzvilku un biju jau pussēdus, kad pamanīju, ka sunītis Mona gultā ir iekārtojies man mazliet tuvāk - tādā apķeramā attālumā. Ietinos pie Monas un kādā brīdī izrādījos aizmigusi.
Šorīt piecēlos un, pirmkārt, izjutu gandarījumu, ka nebiju padevusies pirms laika. Otrkārt, iedomājos, ka šos sevis vērojumus varētu paturpināt vismaz līdz vakaram vai rītrītam - sak, kas notiek aiz 50 stundu absolūta gavēņa robežas? Taču tad aptvēru šī tripa treškārt - daždesmit stundu laikā biju sajutusi ko būtisku un ieguvusi skaidrību dažās neskaidrībās. Vēlos sajusto integrēt, nevis spiest uz teicamniecisku apjomu. Tāpēc rāmi, lēnām - mīlestībā.
Foto: SoFar Valters
apdeits #ep36
***
Sniegputenī no Vidzemes braukt uz Latgali pakaļ Gruzijas draugiem, kuri uz nedēļu bija noparkojušies Ludzā, šķita gan pārgalvīgi, gan pareizi, gan skaisti, gan dievvadīti. Ar mazo, radžaino wanabe džipiņu stūrēju cauri sniegiem par spīti ieteikumiem varbūt labāk nebraukt un vai tu tagad tiešām trieksies? Manas Latgales vietas kopā ar draugiem šķiet vēl maģiskākas. Kamēr no Sarkaņkalna skandām pāri Adamovas ezeram Sudden Lights dziedāja Mēs turpināmies, Dieva bērni Jasmīna, Sebastians un Inka smiedamies klumburoja sniega kalnā kā tādā dziesmas video, un tad piedziedājumā uz dibeniem vai stāvus laidās lejup, un visam pa vidu sunītis Mona.
Kamēr mēs piedzīvojām priekpilnu brīnumu, kāda cita mašīna bija iebraukusi grāvī.
***
Ieradāmies Gorā. Mūsu kultūras programma paredzēja apskatīt izstādi, kuras tematika trāpīja manas dzīves ģeogrāfijas epicentrā, un tad uz kafiju. Kā brīnišķīgi dižlauķi bieziem džemperiem (es ar diviem) un sniegzābakiem. Tikai tagad man pielēca, ka restorāna Zīds nosaukums ir nevis auduma veids, bet... zieds. Vot tev, latgaliete sirdī.
***
Pēdējo divu nedēļu laikā pieredzēju to, ka dusmas patiešām ir vajadzība nospraust robežas un nekas vairāk, turklāt rēcīgi - manam iekšējam bērnam tikai vajadzēja atzīt - es esmu dusmīga! - parādīt, ka mana robeža ir šiten te, un situācija atslāba visiem par labu. Pāris minūtes emociju, ķermeņa reakcijas, sevis vērošanas, klusēšanas, un tad pilnīgs klusums un miers, pēc kura turpinājās efektīvs talantīgu pieaugušo cienīgs kopdarbs.
Tie teju bezgalīgie gadi, kuros melnu muti biju ņēmusies ar sevis dziedināšanu un visu citu figņu, nav bijuši kaķim zem astes, to tagad ieraugu atkal un atkal. Fū, cik kaifīgi.
***
Kad piecu kaķu mājas saimnieki atgriezās no Tenerifes, manā klēpī iegūla pasaulē lielākie un garšīgākie avokado - vienu tādu ēdu bezgalīgi un beidzot tā mūžīgā avokado nepietiekamības trauma ir izčākstējusi.
***
Joka pēc bibliotēkā iestājos rindā uz Andras Neigurgas dienasgrāmatām Es esmu tas, kas paliek pāri. Pašķirstīju un sajutu, ka manas reiz mīļākās prozas grāmatas Stum, stum autore uz aizkapiju ir paņēmusi līdz manas pagājības putekļu ērci. Šīs grāmatas ir pagājība un punkts.
***
Braucu uz Kurzemi un domāju - ja savā komandā esi uzaicinājusi pašu Dievu un ne no viena cita neko negaidi, tad dāvanas (rokās), brīnumi (dzīvē) un degviela (bākā) līst kā no pārpilnības raga.
***
Un tad mierā un klusumā ieslēdzu youtube, kur Richard Rudd (gene keys čalis) ierunājis video par to, ko esmu pieredzējusi un ko jau kādu laiku jūtu savas dzīves fonā, taču par ko neprotu cilvēkiem pastāstīt, neizklausoties pēc jukušās. Kad ir pieredzēta apziņas izplešanās tik lielā mērā, ka pazūd robežas un pāri un cauri visam čukstus plūst svētlaimes, absolūtas pieņemšanas un mīlestības sajūta, kas nav nosaucama vārdā, tad... tad... varu tikai noplātīt rokas, ietusējot cilvēkpasaulē, kur viss ir baigi nopietni, es tai skaitā. Tā ir sirreāla sajūta, ka esi piedzīvojis ko tādu, ko nevienam nevar izstāstīt, bet vienlaikus tā ir vispatiesākā patiesība izplatījumā.
***
Ja kāds mani patiešām vēlētos izprast, nevis projicēt uz mani savas pieredzes priekšstatus, es teiktu - noskaties šo video un Tev pāries iluzorā spēja mani interpretēt. Tā ir tāda dubultdzīve, ka Dies pas.
***
Un pēc tam fotogrāfijas - garšiņas no dienām.
