Pamanu #ep27

Pamazām sev apkārt ieraugu ļaudis, kuru izejošajās aktivitātēs vairs nav ego tripa (garīgā tai skaitā), un tas manai nervu sistēmai ir sazemējoši, nomierinoši un dziedinoši jeb soothing. Turklāt šie cilvēki nav ēnas zemes virsū vai paklāji citu laikabiedru egotripiskajiem iznācieniem. Viņi ir nosvērti, skaisti savā iekšējā mierā, sazemēta prieka pilni, viņi nemētājas ar eiforiskiem dievišķas mīlestības slavinājumiem, bet gan iemieso tos savā enerģijā, darot savu darāmo nesalīdzinoties vai nesalīdzinot, viņi ir silti, spēcīgi un maigi vienlaikus, labu vārdu pieņemot ar vienkāršību. Es nez, to var caurredzēt, caurjust - enerģiju, kas attīrījusies no blokiem, aiz kuriem ego drāmām vai fanfarām vairs nav kur aizķerties - tās iziet cauri, izšķīst, pāriet. Zināšana, ka tādu cilvēku ir arvien vairāk, silda siltāk par IKEA spožajām zvaigznēm ēku logos.

Un vēl es pamanu, kā mācos nenomest. Esmu sajutusi, cik dziedinoši tas ir, kad mani nenomet - vasarā Zvārtes iezī satiktais jaunais vīrietis mani nenometa, un tas bija šīs nenomešanas atklāsmes sākums. Esmu ilgstoši vērojusi, cik skaudri no malas izskatās, kad kāds kādu nomet - aprunā, izdzēš, novēršas, nerunā, apiet, augstprātizē, pazemina - kā nu kuro reizi tā nomešana izpaužas. Nenomest otru. Tas ne vienmēr nozīmē bezgalīgu būšanu vienā realitātes frekvencē, taču tas pavisam noteikti nozīmē godīgumu pret sevi un otru, vienlaikus pieņemot otru savas sirds frekvencē. Esmu nonākusi pie zināšanas, ka to var izdarīt tikai tie, kuri savu patieso lielumu ir sajutuši katrā savā šūnā, nevis imitē lielumu kā gaisa balonu. Esmu ceļā, kas ir cool.

Foto: Ginta

Viņa devās ceļā #ep26

Man ir kāds Draugs, kuru par draudzeni vai paziņu nodēvēt būtu tāpat kā ierāmēt mūsu satikšanās lielumu mazā rāmītī un nolikt plauktā. Mēs viena otru laiku pa laikam nosaucam par Dāvanu - bez klišejām un lielas ņemšanās, taču vienlaikus novērtējot smalkos enerģijas nospiedumus, ko viena otras dzīvē ienesam. Viņai ir par 20 gadiem mazāk nekā man un šī ir jau trešā draudzība manā līdzšinējā dzīvē, kas parāda, ka citas desmitgades draugi nav neiespējamā misija, ja dvēseles ir satikušās vienā frekvencē.

Šodien mans Draugs ar vienvirziena biļeti devās uz Jaunzēlandi - vietu, kas jau gadiem mani sauc pāri visām citām. Zinu, ka tas brīdis tuvojas arī manā dzīvē. Viņa sūtīšot man virtuālās pastkartes un sagaidīšot lidostā.

Arī es šodien devos ceļā, kā prioritāti savās dienās ieliekot iešanu kā nepastarpinātu iespēju satikties ar sevi un pasauli. Iešana kā prakse. Iešana kā instruments. Iešana kā svētceļojums. Jau pāris dienas un nākamos mēnešus esmu ārpus digitālajiem informatīvajiem laukiem. Ir kritis arī mans pēdējais sociālo tīklu bastions - youtube. Tas notika vienkāršāk, nekā biju iedomājusies, nekādu lomku. 

Foto: Zanda Landrāte-Bedrīte

Izlīgt ar aukstumu #ep25

Kopš 2019-tā gada ziema manā dzīvē ir bijis salšanas un saraušanās laiks - pleciņi ierauti, nespēciņš, malciņa stiepjama, dzīve uz kaut kāda vājprātīga survaivala robežas, auksti, auksti, auksti. 

Tikai pagājušās ziemas otrajā pusē sāku pieredzēt kādu neizskaidrojamu kvantu lēcienu - vietās, kurās dzīvoju, siltums kaut kā uzradās pats (granulu katls vai radiatori), par ko norēķinājos ar rediģētiem tekstiem. Par siltumu manā laukā praktiski parūpējās kāds cits.

Šogad ziema sākās 18. novembrī, turklāt ļoti skaistā vietā - draugu sakurināta lauku māja, daba, klusums, gurkstošs sniegs un pirtiņa. Taču apzinājos, ka tās ir romantisko attiecību rozā brilles, ka tūlīt, tūlīt atkal no aukstuma nāksies sarauties. Pirmā doma bija bēgt, pārziemot kaut kur Balkānos. Jā, nez kāpēc tieši Balkānos. Taču pēc 44 stundu bezēdiena un bezūdens gavēņa apstājos. Nostopēju sevī visus izmisumus. Stop! Skaties acīs tam, no kā esi sataisījusies bēgt. 

Dažas dienas padzīvoju pie vecākiem, kur tētis sanesa malku un es savu istabu varēju turēt 25 grādus karstu, taču triks bija tāds - izejot ārpus šīs siltumnīcas sienām, pleciņi ierāvās un izmisums atgriezās. Turklāt manā realitātē ir suņuks, kuram patīk pastaigāties arī ziemā. Uz pāris dienām piedzīvoju skaudru iekšēju krīzi - faaaa, vairs nespēju šito aukstumu! Atmiņā nāca paralēlās dzīves Tibetā vai Nepālā, kur kā mūks kalnu klostera cellītē salu, vai kara ierakumu tranšejas un mans plānais šinelis, vai ebreji, kas ziemas spelgonī pārvietojas pa koncentrācijas nometni - visi šitie kolektīvie vājprāti, kur esam salsuši, saluši, saluši. Un nav jāmeklē aizlaiki - šajā dzīvē esmu kasījusi malkas pagales ārā no sniega un tā tālāk. Punkts. Pietiek.

Tāpat kā šī gada pavasarī izlīgu ar nemīlestību un nāvi, tā šoziem esmu nolēmusi izlīgt ar aukstumu. Es nezinu, ko tas man prasīs, ko darīšu, kur un kā būšu, taču saraušanās vietā esmu gatava piedzīvot atslābumu un izplešanos. Vakar nomazgāju logus - vispirms no iekšpuses un tad, cepuri un silto džemperi uzvilkusi, devos ārā nomazgāt logus no otras puses, kur -3 grādu spirgtajā gaisā ne mirkli nebiju sarāvusies, pat izbaudīju procesu. 

Daudz te nespriedelēšu, iešu ziemas pieredzē iekšā. Galvenais neiekapsulēties pie krāsns un, ārā ejot, nesarauties čokuriņā. Tad jau redzēs, kas un kā saies. Arī silts buljons, visticamāk, ir galvenais.

Science of silence #ep24

Tik kruts dziesmas nosaukums, ka viss, ko varu darīt, ir to klusējot ar zīmuli uzrakstīt uz sienas. Dziļākais no konceptiem. Šajās dienās manī notiek klusuma zinātnes pētnieciskie darbi. Un izrādās, ka stāsts nav par vipasanas līmeņa paklusēšanu desmit dienu garumā vai uzspēlētu klusēšanu, dzīvojot starp cilvēkiem. Ar virsslāni varu tarkšķēt - tas būtu kā morning pages stilā pierakstīt desmit lapas ar prāta kņadu. Varu atrasties lielpilsētas trokšņainākajā ielā. Taču vienlaikus manī un visapkārt ir klusums - dziļš, sazemēts, bezgalīgs. Tur ir atbildes, tur ir zināšana, un šie vārdi vairs nav tikai tukša skaņa. Tā ir klusuma skaņa.

Attiecības #ep23

Teikums, kuru kaut kad kaut kur lasīju, skan apmēram tā - a part of you is completely unexplored until you meet a particular person.

Fotogrāfijā ir mūziķis Rihards Lībietis no grupas PACIFIC K nesenā koncerta Riga Music Week ietvaros. Viņš cauri gadiem manī ir spoguļojis kādu īpašu šķautni, kuru pirms iepazīšanās neapzinājos. Un tā ar ikkatru, kuru satieku...

Dziesma #ep22

Beidzot! Beidzot ir kāda kolosāla dziesma, ko nav nozadzis atmiņu sentiments vai kāds. Dziesma, kas ir manai šodienai. Dziesma bez ciešanām enerģijā un vārdos. Dziesma, kas nav tukša ilūzija, bet normāla cilvēka svētceļojums pa dzīvi. Dziesma, ko mans iekšējais vīrietis var man dziedāt, dodot spēku paļauties pašai uz sevi un Dievu kā komandu, yey! Dziesma un videoklips ir manējie, čuk. 

#melomānesmazieprieciņi

"Radical accpetance. Surrender" #ep21

Vakar ierados Cēsīs, kur uz dažām stundām noparkojos vecpilsētas dzīvoklītī, lai pabeigtu kāda projekta tekstu. Kādā brīdī pacēlu acis no datora un ieraudzīju vārdus, ko pirms pāris gadiem, šajā dzīvoklī ienākot pirmo reizi, ar zīmuli biju uzšņāpusi uz baltās sienas. Radical acceptance. Surrender. Šie vārdi man nāk līdz no vēl senākas pagātnes, arī iepriekšējā dzīvoklī tos biju uzrakstījusi uz baltās sienas. Jūtu, ka tie ir manas šīsdzīves galvenā teorija un prakse un, ejot pieredzēs uz priekšu (vai uz riņķi), izrādās, ka šo vārdu līmeņi viņķelējas spirāļu spirālēs - dziļumos, augstumos un plašumos. Vieglāk ir nonākt līmenī, kur vairs nedžadžoju citus, nekā uzhakot pretestību pašas dzīvei. 

Pirms pāris dienām savā dzīvē norāvu stopkrānu. Apstājos. Realitātē biju paredzējusi tādu un tādu kustību, kaut kādus izrāvienus ārpus Latvijas - push through, push through! Taču es apstājos un izdarīju pretējo - aizskrollējos atpakaļ bērnībā. Šobrīd esmu tur un man pofig. Radical acceptance. Surrender.

Ir kaut kāds iemesls, kāpēc šobrīd esmu tur, kur esmu - tas ir izrādījies mazākās pretestības ceļš un mans ķermenis ir atslābis - zinu, ka tas ir patiesības barometrs. Prātam šis viss šķiet vnk wtf, tev sen jau bija jābūt citur, čok-čok!

Nepastarpinātu sevi #ep20

Pirms pāris dienām youtubā ieraudzīju vīrieti, kurš sēdēja uz krēsla ar pamatīgu mūzikas instrumentu bagāžu priekšā. Tas, kā instrumenti bija izkārtoti viņam pa stiepienam, jau vien bija vesela māksla - visi tie instrumenti, par kuriem jau pāris gadus biju sapņojusi: trīs dažādu garumu, platumu un krāsu didžeridū, shruti-box, ko vīrietis virtuozi vadīja ar pedāli, ap kaklu mutes ermoņiku statīvs, klēpī hanga un vēl vesels desmits skaņu avotu, ko tagad neatceros. Vīrietis pamīšus spēlēja te vienu, te trīs instrumentus reizē un es skatījos un skatījos. Brīdī, kad viņš sāka dziedāt, es apjuku. Viņš dziedāja pamatīgi šķībi. 

Man šis stāsts izvērtās nevis par šī vīra dziedāšanas šķībumu, bet par mani pašu. Ja nebūtu visa tā eksotisko un skaisto instrumentu kaudze, diez vai vīrietis sadūšotos tāpat vien dziedāt un nez vai viņam youtubā būtu tūkstošiem apbrīnotāju. Ilgojoties pēc neskaitāmajiem mūzikas instrumentiem, es biju vēlējusies noslēpties, jo kas gan es un mana balss esam bez tiem? Nu jau būs pagājuši astoņi mēneši, kopš esmu aptvērusi dvēseles ilgas - piedzīvot nepastarpinātu sevi, kad neturos ne pie viena no instrumentiem. Kad apraku, uzdāvināju un pārdevu savas trīs bungas, manam ego neklājās viegli, kad atdāvināju pārējos instrumentus, mans ego pie katra tāda dāvinājuma sarāvās. Man vēl ir palikusi vijole, taču var gadīties, ka šajās dienās arī to nopirks. Es bez neviena instrumenta? Kā!? Kā mani - bez instrumentu kaudzes - pamanīs tie, ar kuriem kopradīt? Kā vsp ir iespējams notikt nepastarpināti?

Un tagad sataisījusies bez ēdiena... next level kailums un drosme. Tie, kas to ir pamēģinājuši, piekritīs - sākumā tas ir kailāk par kailu miesu. 

Nez kā ir, kad vairs nav aiz kā slēpties - balss, rokas, augums - piedzīvot nepastarpinātu sevi apkārtējā pasaulē? Skērī šit no domas vien.

#saplūstarsevi

Būrība #ep19

Šodien Gruzijas draugs atsūtīja man fotogrāfiju - sveicienu no Mestijas. Vispār baisa bilde, cik patiesa. Mirklis pirms izlaišanās no būra ar skatu ārpus tā.

Tas ir tik savādi, ka laiku pa laikam atveras kāda būra durvis un es izlidoju ārā, kur gaiss ir svaigāks un vairāk vietas. Taču pēc laika attopos, ka tas ir bijis kārtējais būris būrī, tikai lielāks. Matrjoškas efekts. 

Šis patiešām ir mirklis pirms. Paldies tik spēcīgai vizualizācijai.

Latgaliste #ep18

Radošajā laukā ir tapušas dažādas versijas par pazušanu Latgalē - filma, dziesma, viesu nams, varbūt vēl kas savdabīgs, ko nezinu. Arī es šajā vietā esmu sabijusi dažādās pazušanas stadijās - pazaudējusi savu azimutu un vektoru, iekritusi kā akacī, aizbēgusi, paslēpusies, laimīgi pazaudējusies, visāda.

Taču jau pāris gadus manī ir klātesoša spēcīga zināšana - visas tās pazušanas patiesībā ir bijušas sevis atklāšanas dažādās formas. Manā dzīvē Latgale ir bijusi Dievpasaules lemta, caur šo vietu esmu sajutusi savu dziļumu, spēku un patieso varēšanu. Mūžīgi mūžos. Atradusies Latgalē.

Pašradošuma klusā daba #ep17

Šajās dienās, kopš atkal esmu fokusējusies uz savas radošās vīzijas materializāciju, apbrīnoju teju ikvienu, kurš ir realizējis jebkādu savu sapni, kas paģēr vienpatīgu ilgtermiņa ieguldījumu, disciplīnu un ticību tam, ka tur kaut kas sanāks. Simtkārt vieglāk ir kā vienam no komandas pieslēgties procesam kaut kad vēlāk - kāds pirms manis ir sajutis pirmos impulsus, kaut ko izsapņojis, pats tam noticējis, izcīnījies ar savām mazvērtībām, neticībām, pašsabotāžām, no zila gaisa uzradījis kaut kādu nebūt skici vai motīvu, kaut kur sadabūjis pirmo finansējumu vai jebkādu citu atbalstu un... gatavs! Ar to, protams, nekas nebeidzas - radītais tiks slavēts un pelts pāri trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām. 

Tas brīdis, kad nav nekāda apsolījuma, ka tas, ko dari, vsp saies, šķiet bezgalīgs. Noticēt kaut kam, kas, saprātīgi domājot, vsp nešķiet reāls - tur vajag lielu drosmi, lielu pofigu vai kādu vārdos neizsakāmu iekšēju dzinuli, kas mēdz neatlaist arī nakts vidū. 

Mani vienīgie motivatori turpināt:

a) Tas neatlaiž; 

b) Dzīves beigās nopietni nožēlotu, ja nebūtu šim devusi iespēju tikt izdarītam.

Garlaicīgie burvju instrumenti #ep16

Kad Meža māte Sprīdītim kā pateicību iedeva parastu koka sprunguli, nebija tā, ka Sprīdītis no prieka leca gaisā. Viņa sejas izteiksme drīzāk pauda nepārprotamu wtf. Ko ar šito necilību vsp iesākt, ko?

Taču šķiet, ka teju katrs latvietis zina, ko tāds sprungulis spēja paveikt - pašu velnu no zemes virsas izsvēpēt.

Mans personīgais vells ilgstoši ir bijis džadžments. Gan teorētiski, gan sirds līmenī vienmēr esmu apzinājusies, kas manī notiek, taču nekādi puskaraļvalsts apsolījumi nebija spējuši šo cilvēcisko velnu uzveikt. Princeses asā mēlīte manā galvā turpināja mētāt savas voodoo šautriņas.

- Nodžadžo viņu, nodžadžo! Uzreiz jutīsies pārāka, haha! - Tā vells manī. - Nu, tad vismaz nodžadžo sevi, jo vienmēr taču var ātrāk, augstāk, tālāk.

Tie, kuri ir mēģinājuši cīnīties ar prātu, zina, cik tas ir vējdzirnavisks trips. Tas kā tāds animācijas filmiņas Džerijs vienmēr atradīs veidu, kā apčakarēt klamzīgo Tomu.

- Mind your own business, - tā laiku pa laikam savu prātu esmu pārtraukusi pusteikumā. Ja tas izrādījās neefektīvs veids, kā prāta neprātu apturēt, ķēros pie ho'oponopono mantras. Jebkurš cilvēks, mani ieskaitot, kuru mans prāts bija noskatījis džadžošanai, tika dāsni hononopizēts. 

Ai, visādi esmu eksperimentējusi ar vienu no šīs Zemes spēles jaudīgākajiem spēlētājiem - prātu.

Un tad pienāca diena, kurā es atklāju pateicību garlaicīgu kā Meža mātes sprunguli. Gadiem biju dzirdējusi nostāstus par to, kā ļaudis katru vakaru savās kladītēs ieraksta trīs pateicības, vai ko nu katrs ar tām dara. 

- Garlaicīgi, ne? - tā prāts.

- Mhm, tādi ābečnieki, - tā arī prāts.

Kopš sevi atceros, vienmēr esmu izjutusi pateicību, dažreiz pat līdz asarām, jo cilvēku laipnību vai brīnumus savā dzīvē neuztveru kā pašsaprotamus. Taču nekad nebiju iedomājusies džadžmentu satvert ar pateicības burvju sprunguli. Tīri teorētiski zināju, ka tas ir risinājums, taču līdz šim tas manā laukā nebija nolaidies apgaismības formātā. Šorīt, gatavojot turku kafiju savas pasaules draudzenes Ēdenes gaumē un neapzināti peldoties pateicībā ikvienam, kurš ienāca prātā, pēkšņi tiku apgaismota - sprunguļa alķīmiskais elements vienmēr ir bijis manī.

Foto: Valija Platace

Blueprints vārdā Inka #ep15

Dienas lielāko daļu ar suni sabijām pie jūras. Kā divi Dieva bērni darījām, ko gribējām. Suns ošņāja zālīti, devās savos klejojumos, gulēja man blakus, es basām kājām dejoju, kustējos, bridu jūrā, metu sunim kociņu, tad stāvēju dibenu gaisā un rokām smiltīs vai tupēju colka cool pozā. Kad sunim viss apnika, gājām mājās jeb uz vietu, ko šajās dienās saucam par mājām.

Bāc, esmu sagurusi no sarežģītības - no tā, ka neviens no daudzo miljardu cilvēciņiem, kas te ietusējam uz planētas Zeme, nerunā vienā valodā. Īstena Bābele. Neviens ar nevienu nav pat uz vienas lapas. Vismaz līdz šim man nav nācies pieredzēt epizodi, kur kaut divi cilvēki telpā, sevī, virtualitātē būtu pa īstam satikušies. Varbūt projekcijas, kur cits uz citu projicē savas traumas, pieredzes, iedomas un vajadzības ir satikušās, bet ne paši Dieva bērni Zemes virsū. 

Viss būs labi - tā uz ielas man teica kāds vīriņš un tā nesen izlasīju uzlīmītē uz elektrības kastes. 

#izplestāsapziņassindroms 

Man par vienu vairāk #ep14

Ir tāds James Blake, ir viņa dziesma Say What You Will un ir dziesmas video. Šī dziesma manā dzīvē ir kā klātesošs fona atbalsts arī tad, kad to neklausos - tās dažas video sekundes no 3:15 līdz 3:40 ir antidots jebkuram ātrāk, augstāk, tālāk, jaunāk, skaistāk, bagātāk, jaudīgāk, slavenāk, pieprasītāk.

Šajās dienās šīs video sekundes manā apziņā ir kā skolas obligātā literatūra - lai nesaraujos citu laikabiedru sasniegumu priekšā un neapmaldos citu sapņos. Man ir savi, pavisam citādi. 

Noturēt iekšupvērstu fokusu uz savu aizrautību un vienlaikus piedzīvot oneness ejot ārpusē - uh, balansiņš, pieņemšana, mīlestība un namaste.

Sacred #ep13

Esmu visāda un sevi esmu pieņēmusi. Bieži jūtu, ka esmu sevī iemīlējusies - nevis tā narcistiski tīksminoties, bet jūtot sevī izplešamies mīlestības enerģiju. Tāpat bieži pieķeru sevi iemīlējušos savā dzīvē, tās vienkāršībā un skaistumā vienlaikus. Jā, arī tad, kad ap trijiem naktī saprotu, ka līdz naktsmājām varu arī netikt, jo degvielas bāka rāda sarkano gaismiņu un makā ir tieši 2.70 eur. Notikumi degvielas uzpildes stacijā rēcīgi saiet un es braucu tālāk. Uzlieku youtubā Aerosmith dziesmu Livin' On the Edge, histēriski smejos un raudu vienlaikus, jo tas patiešām ir rēcīgi, ka varu sevi ielikt tik acīmredzami uz robežas situācijā - bet kā citādi ieraudzīšu savu patieso spēku, ja ne caur pieredzēm ārpus komforta, caur neparedzamībām?

Taču visvairāk esmu iemīlējusies, kad ar sevi jūtos visautentiskāk, kad esmu sevī klātesoša caur skaņu un savu augumu - tie ir brīži, kad lokos, staipos un ļauju rokām kustēties gaisā; caur mani plūst bezvārdu zilbes, čuksti, elpa, brīžiem apraudos no tik dziļas un spēcīgas mīlestības enerģijas. 

Visas manas šķautnes un dzīves brīži ir svēti - gan tie, kad eju cauri savai tumsai, gan tie, kuros sarunājos ar sevi gaismā. Svētā.

#svētceļojums

Nezināšanas nākamais līmenis #ep12

Nezināt kļūst arvien garšīgāk. Pirmkārt, tas atbrīvo manu vajadzību būt perfekcionistei. Otrkārt, tas vienā brīdī kļūst aizraujoši - nezināt, kas notiks pēc nākamā soļa. Dažbrīd tas nozīmē nezināt arī nākamo soli. Manam prātam tas šķiet neizturami - tas joprojām grib kaut ko paredzēt vismaz pāris soļus uz priekšu, jo kādam taču ir jāparūpējas par manu drošību vai par manu dzīvi kopumā, kamon! Patiesībā kā sievietei man tas ir dziļi dziedinoši - beidzot atslābt un necensties zināt vai kaut ko proaktīvi risināt. 

Taču ir vēl kas būtisks, ko esmu apjautusi un sākusi sajust - nākamais spēles līmenis vairs nav par "soļiem", bet gan par frekvenci un magnētismu.

Ir garšīgi tapt dzīves pārsteigtai. Ā, šāda situācija? Un kas te tagad notiks? Kā es te notikšu un kā viss saies?

Atkal un atkal pie manis atgriežas jautājums, kas mani pleš - kāda ir mana patiesība? Kas ir mana patiesība? Pati Esība. Kad šī jautājuma atbilde ir sajusta, atgādinu sev arī par somatisko izplešanos un sensuāli izstaipos, sajūtot sevi elpā, un tajā brīdī es zinu visu. Ameizing vnk šitā pašdarbība. 

Foto: Evita Jurča. Tieši tāds pārsteigums uz līdzenas vietas - grāmata Vjetnamā. Whaaat?

Forumniece #ep11

Jau sen zināju, ka kādu dienu kāpšu uz lielākas skatuves, lai kā runātāja uzstātos kādā forumā. Vārds forums skanēja manā galvā jau tad, kad forumi bija tikai to pirmsākumos. Man nebija ne jausmas, no kurienes tāda jušana par savu forumisko nākotnes iznācienu - vienkārši zināju. Pirms daudziem gadiem domāju, ka tas būs tas forums, kas bija pirmais pieredžu runu superhīts - tā nosaukumu vairs neatceros, tikai to, ka vienu gadu tas notika Liepājas Dzintarā, kādu citu - Cēsu Koncertzālē.  

Kad pie horizonta parādījās forums Līdere, jutu, ka manī vairs netrigerē neviens forumistes pikselis - priekšplānā bija ienākušas citas dzīves aktualitātes, turklāt bija kļuvis skaidrs - neko tāāādu mainstream krutu es neesmu realizējusi, bet par to, ko esmu realizējusi, nevienam stāstīt nevaru. 

Pirms dažām nedēļām - brīdī, kad par to vismazāk domāju jeb sen vairs nedomāju, tiku uzaicināta piedalīties kādā forumā. Blākc! 

Pagājušā sestdienā ierados koncertzālē GORS, lai ar savu runu piedalītos pirmajā Latgaliešu kultūras kustības Volūda forumā VIERZEIBA. Man, nelatgalietei, bija liels prieks, gods, stress un aizrautība nonākt uz vienas skatuves kopā ar deviņiem citiem latgaliešu kultūrtelpas kolosālajiem, turklāt nejaušā kārtā savā runā realizēju arī fantāziju par manu Jaunā Rīgas Teātra nerealizēto aktrises karjeru. Un tad tas momentiņš, kad Latgalē pirmo reizi dzīvē ierados 2013-tajā gadā, lai iečekotos koncertzālē GORS uz Latvijas Radio kora un kamerorķestra Sinfonietta Riga koncertprogrammu Mātes Terēzes lūgšana. Tajā laikā ne prātā nenāca, ka pēc kaut kādiem gadiem pati kāpšu uz GORA skatuves. 

Dievs/Dzīve ir tādi malacīši. 

Slaidiņus runai palīdzēja sagatavot Laura Lukeviča

If #ep10

Vakar uz ceļa bija notriekta lapsa - savāds skats, it kā viņa, galvu pacēlusi, garlaikoti gulšņātu ceļa vidū un vērotu garāmbraucošās mašīnas. Ceļmalā gulēja notriekts balts kaķis. Atgriezusies mājās, pie durvīm ieraudzīju stiklā ietriekušos putniņu. Šorīt čučētāju ietinu kļavu lapās un noliku zem krūma. Mazās nāvītes.

Pēdējās dienās atkal piedzīvoju kādu laiku nejustu anxiety - ka nedzīvoju savas dzīves potenciālu, ka nedēļas paiet sērkociņsprakšķa ātrumā un es nespēju caursist to plīvuru, kas šķir mani no manas vīzijas realizācijas. Laiku pa laikam mani pārņem teju dievišķas dusmas, ka, sperot līdz šim nespertus un ārpuskomfortīgus soļus, vienalga attopos kaut kādos pagātnes paternu lokos - daudz maģiskākos, taču dejavu sajūta nepamet.

Šorīt neēdusi un nedzērusi sēdēju klusumā un jutu, cik anxiety ir klātesošs - tas haotiski un izmisīgi mēģināja mani piekliegt ar to, ka veistoju savu dzīvi. Sēžu un klausos savā klusumā, piedāvājot sev vienīgo jautājumu, kam šajā brīdī saredzu jēgu - kas būtu tas, ko es pāris minūtes pirms nāves nožēlotu kā nepiedzīvotu? Kas būtu tas, ko nožēlotu, ja nebūtu to pieredzējusi tieši šajā dzīvē? Skeneris veikli pārslīdēja man pāri un man tapa skaidrs - man nebūtu žēl neredzēto valstu vai nepagaršoto garšiņu, man nebūtu žēl neizsmieto smieklu vai neizdejoto deju - to daru, kad vien ienāk prātā. 

Man būtu žēl, ja mans iesāktais filmas scenārijs būtu apstājies vietā, kur tas iestrēga pirms pāris mēnešiem. Būtu žēl, ja nebūtu devusi tam iespēju tikt pabeigtam. Un tas skaņu celiņš, kuru jūtu un dzirdu starp kadriem. Un tās telpas, kur aicināt ļaudis kopradīt - pēdējā laikā redzu šo telpu griestus un dzirdu, ko cilvēki saka, šajās telpās ienākot. 

Šī rīta klusumā mani pārņēma izmisums no domas, ka šīs ilgas varētu palikt nerealizētas. Ne jau tas, ka man par kaut ko būtu jākļūst. Vien pieredzēt tās sajūtas, kas rodas kopradīšanas procesā. Mani nekas cits neaizrauj tik ļoti, kā vēlme to pieredzēt. Sirsnīgi apraudājos.

Daru, protams. Jau pirms gada iesāku scenāriju un esmu iedziedājusi pārdesmit audio epizodes, taču katru reizi aizķeros aiz tā, ka man tas nav jādara vienai. Ir, taču nav. Esmu pieredzējusi, cik organiski un spēcīgi skanu, radu, kad nonāku starp tādiem pašiem - tur nekas nav jāizsēž un jāizdomā, vien jāļauj enerģijai plūst caur mani. Dažbrīd mani pārņem dievišķas dusmas - bāc, kamon! Mums tika apsolīts, ka kādā brīdī satiksimies un kopradīsim! Mēdz teikt, ka nekas neesot apsolīts, taču skaidri zinu, ka es nebūtu nākusi uz planētas Zeme bez apsolījuma piedzīvot enerģiju kopskaņu aiz notīm un vārdiem - tādu, kādu to jūtu. Tā ir sensuālākā un orgasmiskākā pieredze, kādu šajā dzīvē esmu sastapusi. 

Paraudāju, pietiek. Vai man ir citi varianti, kā turpināt arī tad, ja šīs šķiet neiespējamākās dzemdības Visumā? Ha-ha, šis salīdzinājums mazliet mazina manu dramatismu.

Pārdozēts #ep9

Oktobra vidū esmu attapusies kaut kur starp Kolku un Enguri un guļu jūras smiltīs zvaigznītē. Galvā skan pagājušā gadsimta dziesmas motīvs - What Becomes of the Brokenhearted. Nejūtu, ka dziesma attiecas uz mani, jo mana sirds nav salauzta, taču vienlaikus jūtu, ka šis motīvs neatstājas un ir tieši par mani.

Esmu nonākusi ārpus savādā tornado, kurā biju virpiļojusi pēdējo pusotru mēnesi - cenšanās, tiekšanās, darīšana, meklēšana, paļaušanās, sarunu trokšņi, ēdienu un garšu trokšņi, domu trokšņi, pieredžu trokšņi. Mana sistēma ir pārdozējusi.

Dziesmas motīvs nemanāmi ir modificējies uz citu jautājumu, turklāt latviski - kas paliek pāri, ja no pieredzēm noņem ēdienu un dzērienu garšu un smaržu sentimentālo migliņu? Kad ieraudzīts, vairs nevaru atredzēt. Kad vietai noņem sentimentu, kas paliek pāri? Kad smukajai mazpilsētai noņem iecienītāko maizes un bulciņu ceptuvi ar tajā pieejamo illy kapučino un iluzoro sajūtu par piederību komūnai, kas paliek pāri? Kas paliek pāri, ja kafijas grauzdētavām atņem izdomātos stāstus un atkarību raisošo smaržas migliņu? Kas paliek pāri, ja no lietām un vietām noņem sadomātos vai sentimentālos stāstus? Kā tad ir?

Tas arī ir mans brokenhārtednisms - pusotra mēneša garumā esmu gāju cauri intensīvām pieredzēm, kas atkal un atkal sāpīgi cēla ārā jautājumu - kas paliek pāri, ja smaržiņu un garšiņu ilūziju migla tiek noņemta? 

Šķiet, līdzīgā spirāles lokā jau esmu sabijusi, taču šā brīža loks savā ieraudzīšanā un sajušanā ir daudz intensīvāks, skaudrāks. Pirmo reizi dzīvē esmu pieredzējusi dienas bez.... aizmiglotājiem - tai skaitā tējiņām un ūdentiņiem. Tās ir bijuša dienas, kad visu var ieraudzīt tieši tādu, kāds tas ir. Dienas, kad izlikties nav iespējams. Dienas, kad esmu vispatiesākā sevis versija un viss, kā redzu apkārtni, tāds ir - bez aplikumiem. Dienas, kad mīlēt sevi ir visvienkāršāk - apķert abām rokām un sajust sevi pāri laikiem kā tādu Dieva bērnu vai kā dvēseli, kas sevi pieredz kā sievieti. 

Apzinos, ka mans nākamais solis ir došanās šajā neēšanas un nedzeršanas klusumā atkal un atkal - man nav ne jausmas, kur ir robeža un kurp tas ved. Ik pa laikam atnāk bažīgs teikums - atpakaļceļa nav. Taču tajā pašā laikā tas nav vienkāršs trips, drīzāk absolūti haotiski centieni, jo ēdiens man ir viss - knupītis, slēpnis, paslēptuve, mīlestība, siltums, trūkuma un turības kods, attiecības. Tajā ir saprogrammētas visas manas bailes un visas manas mīlestības. Taču fak!.... fak. Holistisks klusums šajā bezceļā man ir vienīgais ceļš pie patiesības. 

Šis stāsts vizmazāk ir par pasauli tur - ārā, bet par manis pašas dziļākajām ilgām piedzīvot nepastarpinātu sevi.

#brīvībaatteikties #brīvībaizvēlēties #iluzorāpiederēšana 

Refleksija #8

Bija laiks, kad mans mīļākais rakstnieks bija Čārlzs Bukovskis (tūlīt aiz Andras Neiburgas). Viņa grāmatu Post Office gadiem turēju uz pašizdomāta altāra, lai gan tā nebija nekas cits kā nožēlojamas dzērājdzīves nepretencioza slavināšana - alus sešpaka tur, blow job šur. Taču nevaru noliegt - Bukovskim ir bijis talants radīt pāris maģiski paradoksālus grāmatu nosaukumus - paradoksālus tāpēc, ka tie tik ļoti kontrastē ar grāmatas satvaru. The Most Beautiful Woman in Town ir kāda viņa stāsta un stāstu krājuma nosaukums, piemēram.

Jau pāris dienas uz galda blakus grāmatām par muižām ir noparkojusies Bukovska dzejas grāmata. Satvars tas pats  - alkohols un sievietes, kas diedelē pieskārienu drupačas. 

Taču nosaukums man neļauj grāmatu aiznest atpakaļ uz plauktu. You Get So Alone at Times That it Just Makes Sense. Vientulības tēmu esmu šķetinājusi desmitgades garumā - pretojusies tai, bēgusi no tās, pazaudējusies mīlestības drupaču diedelēšanā, lai tikai nejustu, cik ļoti cilvēkvientulība spēj sāpēt.

Te nu es esmu - sēžu pie dziedinošākā grāmatas virsraksta pasaulē. Kad šo pāris gadu laikā esmu ļāvusies ieiet vientulībā tik dziļi, ka tas sāp gandrīz fiziski, esmu attapusies to caurgājusi. Vientulība ir bijusi vien ilūzija.